Veltīgi, nudien veltīgi es vairākas stundas lasīju kovodstvo sadaļas recenzijas. Šodien man visi saiti liekas pilnīgs sūds (cibas komandrindas interfeiss neskaitās, tāpat kā browseris lynx), un uz ielas bija sajūta ka es esmu šīs pelēki-raibās, saburzītās masas pašā centrā, vienīgais kas mani vēl glābj ir fakts ka nenēsāju melnus vīriešu stringus un nesmaržojos ar vienādi sintētiski smaržojošajiem ūdeņiem. Pārējais ir pilnīgs bankrots.
Ir acīmredzami, ka vide ietekmē subjektu. Kā lai izdzīvo mikrorajonā, kur vide ir apģērbu viltojumu, mākslīgu pupu un matu, suņu sūdu, leksusu, veikalu-angāru un netīru kāpņu ietvju maisījums? Kā lai izdzīvo ciematā, kura vienīgā atšķirība no otra tāda paša Rīgas otrā malā ir mākslinieciskais epitets, uz kura balstīta reklāmas kampaņa? Paliek sajūta, ka viss, itin viss apkārt ir viltots. Glābj tikai mājas, mājinieki un vakariņas.
Ja cilvēkam pastāvīgi ir tāda jūtība pret sīkumiem un niansēm kā pieprasītam dizainerim vai atzītam gleznotājam (nejaukt ar trolejbusa parka darbinieku, kas brīvajā laikā taisa "dzīvokļu dizains eirostilā"), tad es nebrīnos ka viņiem dzīvot ir grūti. Tādā fiziskā nozīmē, es domāju. No šāda viedokļa ir tikai viens solis līdz teorijai, ka pastāvošā pelēcība ir prasmīgi uzbūvēta sistēma, kurā cilvēki lopiski eksistē, peldot no viena stimula līdz nākamajam, pa ceļam pieliekot plecu lielā riteņa griešanā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |