vakar uz ielas redzēju puisi ar pertfelīti, kurš trubiņā taisnojās - mēs jau transformējam! sievieti ar zaļu lakatiņu ap kaklu, ģimeni apstādījumos - kamēr sieviete, plati smaidīdama, sajūsminājās par bērneli kas šūpodamies stāvēja dobes vidū, tikmēr tētiņš ar sejas izteiksmi "un tā paies mans mūžs ?" sūca sulu no mazās paciņas. Tad vēl žulicīga izskata vīrietis melnās drēbēs, vienā rokā nesot šķiņķa gabalu un otrā - atvāžamo nazi, tāpat ejot grieza un ēda. Meitenes pie universitātes ar zirgastēm droši vien domāja - šajā mājā mēs mācīsimies; kā es savulaik. Meitene, kas gāja salīkusi un tā kā turēdamās pie vēdera. Tūlīt pēc tās - večiņa, arī salīkusi, bet rokas karājās kā auklas. Biroju žurkulēni, kuri un kuras izskrien uz ielas papīpot savus tievos papirosus. Trīs viesmīļi melnās skotelēs, kuri no pretējās puses ristorantes iet uz otru pusi pīpot, bet normāla izmēra cigaretes. Riga, kaņešna, ņe Roi De Žaneiro, bet tomēr.
Nesenā sarunā izskanēja doma, ka kautko pirkt ībejā ir tas pats, kas meklēt dīlu zem tilta. Kopumā es tam piekrītu, bet ja tāds pļuškins kā es grib iegūt savā īpašumā kautkādu sen neražojamu un manā skatījumā interesantu figuļinu, tad citas iespējas praktiski arī nav. Principā, tās ir azartspēles citā flakonā.
Pervij raz v pervij klas (ibej), skatos uz ziepjutrauku ar platleņķi, kura pārdevējs nav atbildējis uz 2 meiliem ar jautājumiem un saprotu ka pēc ībeja loģikas man vajadzētu aizmirst par šo frici un miestu, no kura viņš tirgojas. Viņam 2 gadu laikā ir 26 atsauksmes, aizdomīgs 100% poziķivņiks un divas likmes. Izsole beidzas tajā laikā, kad esmu paredzējis gulēt. Acīmredzot, nopietnie solītāji izdarīs gājienus dažas minūtes pirms beigām. Nu ko, kautcik uzlikšu autosolīšanai, ta jau manīs.
...
Aha, tagad jau 4 likmes. Interesenti sāk piekāpt.
Tramvajā man priekšā sēdēja vīrietis zilā plaščī ar uzrakstu bugatti un sirmu bārdu. Viņš kautko košļāja. Blakus sēdēja tips ar freeair austiņām un klausījās kautkādu sardeļmixu. Kādā pieturā pie mājas sienas tupēja meiča svārkos, veidā kas nav saucams par pieticīgu. Viņā runāja pa telefonu un smaidīja. Dīvaini ka viņa tā tup, padomāju, un nolēmu neskatīties uz tik viegli ieraugāmu kājstarpi. Bugatti saimnieks arī bija redzējis un grieza galvu, lai apskatītu kārtīgi. Žokļi ritmiski kustējās, varēja redzēt kā žokļiem līdzi kustās ausis. Tramvajs sāka braukt, bugatti tvēra pēdējos mirkļus un pēc divām pieturām tramvajs pabrauca garām pasātam ar iebukņītu purnu. Auto sēdēja dūšīga sievieta un truli vērās caur logu. Atcerējos sajūtas, kad pēc avārijas sāk atgriezties atmiņa. Tad man blakus apsēdās sieviete, kas sāka lasīt grāmatu, no kuras es redzēju vienu rindu un tā sākās ar "К утру созрел план...". Sieviete klepoja, tēsa un krekstēja un es netīksmē padomāju ka ar šādu klepu būtu nevis jālasa lubu romāni tramvajā, bet jādzer tēja 3kv.m. virtuvītē, kustinot zilās sintētiskās čībās ieautās pēdas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |