Rudens, absolūti. Pat nevaru saņemties un atbildēt "jā" uz darba piedāvājumu. Atšķirības ? Paraudzīties uz citu virtuvi, nomainīt dekorācijas pēc gandrīz 6 gadu izrādes vienā vietā. Alga ? +45%, kas nupat jau sarukuši uz +30% (vietējais cirks trupai paceļ algas). Saprotu, ka jaunu vai 2gadīgu auto man nevajag, hipokredītu nav, ja bērns gribēs studēt Hārvardā, lai pats arī meklē stipendijas, ar paiku jau nodrošināšu. DSLR un |m| stikli - skaisti, bet būtībā jau ego ģenerēts impulss, nevis iztrūkstošais elements kartiņu ražošanā. Itālijas kristāla kafijas galdiņu man nevajag. Kas, man neko nevajag ? Nujā, jānopēr sievasmātei labs ūdenskrāns (nav jēga tās blīves mainīt ik pa pusgadam) un mammai ledusskapis, to jau varēs tāpat.
Tagad patīkami pusdienlaikā aiziet kur gribās (centra ģeogrāfijā, nevis uz jebkuru krogu), satikt kādu, parunāt. Neatskaitīties cikos atnāci, aizgāji, vai biji uz vietas vai kapāji caur vpn, tas gan visdrīzāk arī tur tāpat. Patīkami kolēģi, plašākas darba telpas.
Es pārlasu un saprotu, ka esmu akančaķeļno aizrijies, vai arī neglābjami slinks.
Partiju priekšvēlēšanu aģitācija pēc būtības neatšķiras no sadzīves tehnikas reklāmām. Jauns, uzlabots fotoaparāts ! Kā statistiski vidējais pircējs izvēlas fotoaparātu ? Zūma cipari (vairāk – labāk) un dabiski, megapikseļi (atkal – jo vairāk, jo labāk). Kas tad to nezināja ? Un visas partijas sola ne mazāk par 10 megapikseļiem un 12-kārtīgu zūmu. Un korpuss melnā, profesionālā, krāsā. 4 gadu garantija, netipiski.
Cik vēlētāju izdarīs izvēli, vadoties pēc tabuliņas, kurā vienā pusē dotie solījumi, otrā – paveiktais ? Nezinu precīzi, bet minēšu, ka maz. Galvenais taču ir megapikseļi. Tie pārliecina. Es vispār nesaprotu, kādēļ likums pieļauj politisko reklāmu. Vara – tas nav fotoaparāts vai plīts. Tā būtu jānopelna, būtu jābūt citam varas sadales veidam. Bet tas iespējams vien tad, ja valsts galvenā sastāvdaļa – vēlētāji - veic delikāto domāšanas procesu. Tā kā demokrātija nav ideāla pārvaldes forma, tad domāšanas procesa iztrūkums tikai rada papildus trūkumus un vājina valsti. Pat ja būtu ļoti spējīgi pārvaldītaji, tas nespētu pilnība kompensēt vēlētaju kūtrumu.
Patiesībā man ir sasodīti grūti saprast, par ko lai balso. Kārtējais kompromiss – pēc mazākā ļaunuma principa ? Es mēdzu ironizēt – vai tādēļ es ar kursabiedriem Zaķusalā ēdām zivju cīsiņus, lai 15 gadus pēc tam dzīvotu valstī, kurai nav vajadzīgi tās pilsoņi ? Bet – kas tad ir valsts ? Varbūt taisnība domai, ka valsts ir likumīgs represīvais mehānisms ? Sobrīd valsts ir nolaista līdz tam, ka netiek kontrolēts viens no svarīgākajiem rādītājiem – dzimstība, līdz ar to nocērtot valsts attīstības iespēju. Un tas jau ir rādītājs. Tas ir aptuveni tas pats, kas neēst un negulēt, netērēt lieki laiku, jo esam ierauti kādā kompjūterspēlē, kurā var sakrāt punktus. Bet virtuālie punkti neuzturēs sabiedrību.
Mēdiji saka – mēs esam eiropieši. Laikam slēptais konteksts ir – esam civilizēta valsts, pasaules priekšpostenis. Starp citu, ziemeļamerikas lielakā valsts arī neslēpj, ka ir pasaules civilizācijas stūrakmens. Cilvēki, kuri pērk megapikseļus, tam varbūt tic. Liela daļa – nē. Tikai...darbs, ģimene, vasarā – atvaļinājums. Ko nu tur ies plēsties. Lokāli – labi, tiek atvērtas galerijas un projektētas koncertzāles. Globāli – degradācija. Gan attieksmē pret dabu, gan vienam pret otru. Nē nē, nekādas morāles, vien vērojums –mēs mierīgi sēžam tramvajā, kurā blakus stāv sievietes, bērni vai sirmgalvji. Šie paši cilvēki ar apziņas maliņu lasa ziņas par mirušajām zonām pasaules okeānā (arī Baltijas jūra tur ierēķināta), gan vēro kadrus TV, kur mirst cilvēki. Mēs jau sen esam pieradināti. Politiķi mums saka – notiek progress. Būs jauni ceļi, tuneļi zem kapiem un lasītava nācijai. Dažus pat attēlo kā dzinējus un raķetes. Vajadzētu – kā gaļasmašīnu vai zarnu parazītus. Bet vieglāk ir domāt par mierinošajiem megapikseļiem, jo parazītu klātbūtni savā organismā reti kurš atzīs.
Patiesais progress slēpjas apstāklī, ka tagad ir megapikseļi. Ja tādi būtu bijuši agrāk, zemnieki neņemtu rokās mēslu dakšas un neietu uz muižām ar lāpu rokās. Mums ir labi – beidzot, beidzot vairs nav jāšaubās, jo mums ir videoklipi un megapikseļi.
vecas sadarbības vārdā biju aizsūtījis DELFIem, bet pipši tādi, nezkāpēc neielika. Un to izdara saits, kur publicē pat jaunos dzejdarus. Nu i baigi vajag. Man tāpat viss pie dirsas.
Kāpēc Nacionālā spēka savienības biedriem ir tik neprātīgas acis ?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |