Sabiedriskajiem paradumiem ir milzu spēks. Piemēram, agrāk es pirku tādu oranžu sieru ko taisīja kautkur Latgales pusē, bet vienu dienu skatos veikalā - tā vairs nav. Nepērkot, tādēļ nevedot. Re, es kā pircējs viens pats lielveikalam neko nenozīmēju. Vajag daudzus desmitus manu virtuālo klonu, lai es veikalam kļūtu reāls kā pircējs. Šo ideju nav grūti aptvert.
Tikpat viegli var iztēloties, ka pietiek daudziem cilvēkiem vienoties par kautko un tas tā notiks. Piemēram, ka kārnajiem ir jāstaigā sarkanos pantalonos vai dumjajiem ir jānesā līdzi apliecība. Bet vai tā ir ? Ir taču daudz medmāsu vai, piemēram, skolotāju, kuri grib saņemt vairāk naudas, bet šī kolektīvā vīzija nesteidz realizēties, vismaz ne tik ātri un ne tādā apjomā, kā iecerēts, spriežot pēc tā, ko raksta ziņu laidumos.
Ko tad mēs varam secināt - ja tu nebalso ar naudu, tad ievēro noteikumus un savu biļetenu nolaid podā ? Vai spēkā ir arī - ja tev ir nauda, tad noteikumus izdomā tu pats ? No vienas puses, spēks ir kolektīvajā, no otras - individuālajā. Tāda lūk dialektika sestdienas vakarā.