Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

07:23

Satiku čomaku, aizgājām paēst. Tā jau var par budistu kļūt - klausoties cilvēkā, kuram dzīvē viss ir labi, bet kurš nejūtas labi. Stāvam ielas malā, runājam - kas tev ar mašīnu bija, sataisīja ? Da vot negribās ieguldīt tik vecā, reku man šitāda patiktu (sl500, jaunais). Ipeķ ! Nu es saprotu skolnieku, viņam gribās telefonu par 300, bet tu ta ko tirinies - auto vai nu pērk, vai nepērk. Kāda jēga cilvēkam, kurš ir izsities virs nabadzības robežas, mocīt sevi ar kompleksu "man nav jauna merša" ? Tev ir ģimene, visi sveiki-veseli, ir hata, ir darbs uz kuru tu ej 11os, brīvdienās tu brauc uz laukiem un pie viena atved bagāžnieku lauku paikas, bet kur te jaunais mersis ? Es bļin neredzu to šajā shēmā. Tie, kuri ilgi un mokoši krāj, lai vecumdienās iezveltos mersī, palika Vācijā 70jos gados. Otru iespēju - aiziet uz salonu ar koferīti - neesi realizējis.

Vēl nesen lasīju par kautkādu aerosolu, vai, ko uzpūš salātiem un tie garšo pēc salami vai laša, vai kas nu vēl garšo cilvēkiem. Ēdienam aerosols, pārējām sajūtām arī aizstājēji. Visu laiku vajag aizstāt, lai nevajadzētu saprast to, kas notiek galvā. Padomāt tikai, cik daudz aerosolu mums tiek piedāvāts, tik smeķējiet uz nebēdu. Un nepalaidiet garām, ko pūš uz salāta kaimiņš - ja neuzpūtīsiet arī tādu aerosolu, būsiet zaudētāji un neveiksminieki. Ottak !