23:35tātad, interesantie notikumi sākās tad, kad stundu pēc pusnakts stūrēju savu melno velnu pa vecāķu prospektu tur, kur mežs stiepās abās pusēs, un tikai kreisajā knapi iesākas mājas, kurās vismaz pa naktīm neviena nomodā nav. var, protams, arī gadīties, ka tur vispār neviena nav. tiktāl viss it kā mierīgi, ja neskaita visu ceļu pamazām augošo nelabumu un neuzmācīgu taču visai nepatīkamu reiboni. centos neaizmigt.pēkšņi, acs perifērijā kaut kas notika, pātraucot tik pazīstamā ceļa vienmuļību - no meža izskrēja mazs un melns kaut kas un atsitās pret mašīnas bamperi, vai varbūt es pat tam pārbraucu pāri. bija atsitiens un troksnis, un tādā situācija kā šī es biju pārāk inerts, lai adekvāti novērtētu, kas notiek. skaidrs bija tikai viens - avārija bija notikusi un man lēnām atausa, ka esmu sabraucis melnu kaķi. savā mūžā pirmo. brīdi pagaidījis, lai elpa nomierinās, paskatījos sānu spogulī, pabraucu nedaudz atpakaļ un izkāpu no mašīnas. sāku kaķi meklēt - uz ceļa, meža puses grāvī un māju puses sētmalē. bet kaķa nebija. biju pat aizdomājies, vai tik nav aptinies ap riteni. tā taču gadās - jā, jā! - man kāds stāstīja, ka ziemas rītā, piešķiļot aizdedzi, dzirdējis bļāvienu - ģeneratora siksnā bijis samalts kaķītis, kas tur ielīdis sildīties. un tieši atmiņas par šo stāstu manu nelabumu tikai pastiprināja. piecēlos, nopurināju asfalta putekļus, it kā censdamies nopurināt visu šo situāciju. ceļš bija pārredzams, pilnīgi tukšs. tad no meža iznāca balts šunelis. akurāt tajā pašā vietā, no kuras pirmīt bija izlecis melnais kaut kas. tāds mazs, plušķains šunelis, un stāvēja tur, ceļmalā, pāris soļu attālumā no manis. it kā nekas nebūtu noticis. skatījās virsū, tad pagriezās un aizgāja. pārvarējis pārsteigumu, kurā nebija ne jausmas no bailēm vai aizdomām, devos šunelim līdzi pa taciņu, kas veda atpakaļ mežā. acis vēl nebija ar tumsu apradušas - saskatīju tikai nomīdītu ledu uz takas, knapi pamanīju zemē ieraktus pret-džipu bluķus, visādu bālganu drazu, kas mesta ārā pa automašīnu logiem. es tikai sekoju baltajam, teju luminiscējošajam plankumam, kas priecīgi skrēja dziļāk mežā. to “priecīgi” es, protams, piedomāju klāt. īstenībā nemaz nevarēja patiekt, vai tas skrēja vai stāvēja uz vietas, vai varbūt tas atradās pavisam ārpus telpas - līdzīgi kā zvaigznes, kas sāk lēkāt, raustīties un mirgot, kad tām ilgāku laiku pievērš pārlieku uzmanību. taču baltais apveids man priekšā palīdzēja noturēties uz takas un tik veda mani uz priekšu (par to, kas es pārvietojos, nevarēja būt ne mazāko šaubu) arvien tālāk no ceļa. es atcerējos, ka atslēgas biju atstājis aizdedzē. brīdi apstulbu, taču mieru atguvu ātrāk nekā varētu gaidīt. nu un, - sāku čukstus runāt ar sevi - neviens šajā laikā neiedomāsies pārliecināties, vai durvis mašīnai vaļā. uz ceļa taču neuzradās neviena dzīva dvēsele visu to laiku, kamēr meklēju kaķi. to sasodīto kaķi, kas varbūt vēl ir dzīvs. un kas varbūt nemaz nebija kaķis, bet kāds vēja pūsts pikucis vai pampaks, kas pats sev par pārsteigumu pacēlies gaisā. nav izslēgts, ka tas bija kāds zemu lidojošs putns - mednis vai rubenis. nē, putns tas nebija, pārāk... pārāk kaķisks. taču var gadīties, ka tur vispār nekā nebija - ne kaķa, ne pikuča, ne rubeņa. jau visu ceļu biju juties nedaudz dīvaini, varbūt pat man uzcēlusies neliela temperatūra. bija atgriezušās sāpes mugurā un labajos sānos. un nez kāpēc, - es jau runāju balsī - pirms došanās ceļā biju izsmēķējis trīs cigaretes. tiešām, pēdējā laikā es smēķēju par daudz, un vispār esmu kaut kur pazaudējis elementāru empātiju, jo tik bieži sanācis būt neiecietīgam pret mājiniekiem. trakākais - es pat tagad nejutu žēlumu pret to nabaga kaķi. esmu kļuvis savā ziņā trulāks, atsvešinātāks un rezignētāks, neglābjami tuvodamies dzīvē vīlušamies vecpuiša skumjajam stāvoklim... tfu - nospļāvos un spēji apstājos. baltais plankums bija pazudis. mežs apkārt bija ļoti kluss. ne skaņas galotnēs, ne skaņas uz zemes, gaiss nekustējās (tātad, tad nebija vēja pūsts pikucis!), bija kļuvis siltāks. piķa melnumā saredzēju koku apveidus, taču ledus uz takas vairs nebija pamanāms. uz radzenes mirguļoja tumsas CMYK, tāds sniedziņš, kāds vienmēr līst ap vienradžiem un ir pamanāms arī situācijās, kad pirkstiem stiprāk uzspiež uz plakstiņiem. nelabums bija kaut kur pazudis, un es pievērsos ņirboņai, jo nekā cita sakarīgāka nevarēju izdomāt. ceļš bija tālu, un šeit tiešām bija silti. pufaiku steigā biju pametis mašīnā vai arī novilcis pirms noliecos uz asfalta, taču tagad nemaz nejutu tās trūkumu. uz brīdi es pat iedomājos, ka kaut kur sisina sienāzis, un, ja nedaudz piepūlēju iztēli, smalko šušināšanu varēju saklausīt. tā es stāvēju, klausījos un skatījos savā iztēlē, aizmirsis par melno kaķīti un balto sunīti. prāts vēl ik pa laikam mēģināja uzstāt, apgalvot, izteikt šaubas, ieteikt risinājumu, prātuļot, iztirzāt un vārīties savā sulā, bet man tas vairs nelikās svarīgi. savu uzmanību biju pilnībā pievērsis atklājumam, kas norisinājās un pats no sevis atklājās manā priekšā: kaķīša un sunīša nemaz nebija, tāpat kā nebija šīs situācijas, bija tikai kaut kāds stāsts, kuru kāds stāsta un es klausos. acu priekšā musturos izklājās īstums pret izdomu, melnais kaķītis pret balto sunīti (vai otrādi), ziemas aukstums pret meža siltumu, es pret šo situāciju, mana šībrīža atziņa pret visu, kas ir bijis, un visu, kas būs. viss, kas ir, pret visu, kā nav. lūk, - es atkal biju nemanot sācis runāt balsī - šī ir vienīgā doma, vienīgais attēls, kam saredzu jēgu. šī ir doma, kas sevī pašu jēgu ie-mie-so, jo tikko kādai domai ar nolūku piešķiru jēgu, tā doma pazūd un uz brīdi paliek tikai tās nozīme, taču tā vienmēr saputrojas pati sevī un kļūst atpakaļ par neko. tikai apzinoties mūžīgo nosacītību un absoūta neeksistenci ir iespējams paturēt jēgu un nozīmi dzīvu. tad nav vairs nekā, - es kliedzu - nav vairs nekā, par ko būtu jēga runāt vai stāstīt, domāt un uztraukties, saprast vai nesaprast, lemt, spriest un uztraukties. nav vairs nekā, ir tikai tīra būtība, atbrīvota no jebkādām saistībām ar jēdzieniem un faktiem, ir tikai tīra būtība! ir tikai tīra būtība un vēl līdzjūbība. es vairs nespēju padomāt, es biju pārkarsis, krūtis plēsa pušu kā ar nažiem. es sāku raudāt bez asarām. gārgt un locīties, un klepot. es jutos tik brīvs! *** plaukstas sataustīja skujas un aukstas pērnās lapas. tūlīt arī mugurā iepūta ziemeļaustrumu vējš - ziņās teica, ka būšot ziemeļu ziemeļaustrumu vējš, tāpēc es zināju, kas tas ir. mani zaļie džinsi noteikti bija netīri. uz ceļa, kas, spriežot pēc skaņas, nebija tālu, norisinājās šņācoša un dūcoša, nomierinoša rosība. nodrebinājos no aukstuma un devos uz mašīnu. |