00:01 nupat noskatījos un jau uzreiz deklarēju par vienu no manām šī gada spēcīgākajām cinematogrāfiskajām pieredzēm. un tas soundtracks.... uffff. |
4:56
2. Marts 2007
10:38lūk, arī solītais skaņu celiņš: mp3, 82mb |
17:05tmperatūra bija nokritusies līdz kādiem 37 laikam vai pat mazāk, ne jau pati no sevis, protams, bet ar zālēm jau var arī vēl mazāk, laivaikā, es paņēmu savu velosipēdu, uzvilku sarkanā džempera kapuci pāri galvai un aizminos līdz tramvaja sliedēm krišjāņa barona ielā tur, kur viņas kā ābeles potētais zars ieiet brīvības ielā un uziet augšā uz brīvības tilta, bet visu manu nodomu izjauca kāda jauna iela, kas nesen uzbūvēta tieši blakus tai gaiši zilajai laumiņu mājai, uz kuras rakstīts TTP vai vismaz senāk bija rakstīts, es detaļas neievēroju šoreiz, jo tomēr temperatūra. piebraucis tuvāk tur tomēr ieraudzīju vārtus un kāds kaķis man čukstēja ledainu čukstu pakausī, lai nebraucu pa jauno ielu, lai nebraucu pa jauno ielu, lai... es jau biju pusē, kad čuksts nolija man kaut kur aiz muguras un kaklā atkal atgriezās vieglā temperatūras sajūta, ar kuru biju veiksmīgi ticis pāri asfaltētajam uzkalnam un pa diezgan vertikālo stāvumu šāvos lejup pretim otriem vārtiem, kas iezīmēja ielas beigas, un, dīvaini though, tajos bija tikai gājēju izeja, tādi redeļoti vārtiņi, mazi. velosipēda stūre tur neizgāja cauri, un nevilšus putrā pārvērtu kreisās rokas pirkstu kauliņus, tiem atsitoties pret redeļu žogu, kuram pa vidu kā rādījās bija vēl kaut kas ciets, ko nevarēja saskatīt. tas, protams, mani neapstādināja, jo es jau sapratu, ka atpakaļ griezties nav ko - sak, ja jau tad jau - devos tālāk uz kādu 100 metrus attālo jūru un molu un kuģu piestātni, kurā esmu jau kaut kad bijis, un nepameta kāda dīvaina sajūta, tādi kā rēgi, kas pieēdušies krustu rajonā, un spiežās starp muguras skriemeļiem, censdamies piesūkties pie manām muguras domām, ar kurām es tobrīd domāju par to, ko varētu nozīmēt tie stencili uz visiem stabiem un sienām - tādas kā nāvītes apmetņos, tādas kā vecas sievietes ar izkaptīm, vai varbūt kaut kas vēl šausmīgāks.(izbraucis no mājām, skaidri zināju, ka ir dienas vidus, bet par spīti tam, ārā bija nakts, tāda kā baltā nakts: ja domāju par debesīm, kuras redzēju tur, piejūrā, tās bija gaišas, bet, ja domāju par to, vai viņas bija gaišas, es tās uzreiz atceros melnas - manā atmiņā iemitinājies tāds nepatīkams, kaulus lauzošs duālisms, kas uzšķiļ dzirskteles ikreiz, kad apziņas fokuss pārmetas no melnajiem laukumiem uz baltajiem, saskatīdams inverso attēlu - ar to vienīgo atšķirību, ka faili par dīvainās ielas galapunktu ir skatāmi vienlaicīgi, un redzamas ir visas formas, tikai diezgan smagā stroboskopā.) tā es aizminos līdz mola sākumam, bet vīlies konstatēju, ka mola sākums ir iebrucis un ūdens smeļas apavos jau pirms esmu tajā iebridis (tik iebrucis bija mola sākums). paslēpies aiz kāda dzelzsbetona bunkura, uz brīdi piešķīru sev brīdi pārdomām, līdz mani izbiedēja kāda skaņa, kas nāca no kaut kurienes man tieši aiz muguras. apsveidies apkārt, sadūros ar diviem acu pāriem, kas urbās manējās no bunkura dziļumiem, lai arī vēl pirms brīža tur bija siena, pret kuru biju atspiedies. tās bija divas meitenes, pusaudzes, kas izskatījās labdabīgi noskaņotas, bet, lēnām iegūdams saslēgumu ar mājās atstāto realitāti, es jau sāku nojaust, ka šādā situācijā un vietā divas meitenes var nozīmēt tikai vienu vai - augstākais - divas lietas: zombijus un vai vai dzīvos miroņus. kā zinādāmas manas domas, tās pārvērtās par zombijiem un dzīvajiem miroņiem, un tagad nu gan apkārt viss satumsa un palika tikai divas sejas un fonā ūdens šļaksti ap mola akmeņiem, es nokļuvu tādā kā laika pauzē, kurā centos izdibināt viņu domas, jo - nav tur vairs ko slēpt - tas, galu galā, bija mans sapnis. lēnāk pār tiltu, viena no viņām domās nošņācās un es sāku manīt, ka identitātes robeža starp mani un viņām sāk izzust, tā pārvērtās par neko, kā par neko nereti pārvēršas divu ziepju burbuļu sadursme, un tas viss vēl būtu ok, jo es jau it kā biju apradis ar domu, ka sapņoju, taču nepatīkamākais tikai sekoja: pēc pāris mirkļiem jau atrados kādā pavisam šizofrēniskā skatupunktā, apziņā kļūdams par vienu no viņām, domādams otras domas, bet redzēdams vēl joprojām ar savām acīm. tajos pāris brīžos, kamēr es karājos tajā salauzītā īstenības marginālijā, paguvu pie sevis kā mantru trīsreiz noskaitīt "šis jāieraksta cibā". tas arī laikam palīdzēja, un es tiku veiksmīgi un, cerams, bez paliekošām traumām nogādāts atpakaļ savā guļamistabā. slapjš, nosvīdis un sāpošiem pirkstu kauliņiem. |
19:29bronhujīts |
Powered by Sviesta Ciba