4:56

15. Janvāris 2007

08:38

visi dzīvi?

19:32

šodien VIDā uz manas jaunās nodokļu grāmatiņas sieviete uzrakstīja manu vārdu un ātrumā aiz tā pievilka strīpiņu, it kā rakstītu otru uzvārdu, vobšem, sviests, bet viņa man, lūk, prasa, vai es gadījumā negribu sev otru vārdu? un es teicu, ka es varētu otrā vārdā būt marija, vai, teiksim, augusts. uz ko viņas ģīmis pārvērtās. pēc kāda laiciņa no viņas izdabūju, ka viņas mazdēlu sauc tā kā - mani pirmajā vārdā, un par augustu - otrajā. tāpēc viņa arī automātiski to strīpiņu pievilkusi. forši, ne?

uz šoka pamata es jauno grāmatiņu dabūju bez maksas un bez tam ieguvu savu pirmo draudzeni VIDā.

21:43

mani vienmēr fascinējis, kā joki migrē starp jēgām un nozīmēm. vai, pareizāk sakot, nevis joki, bet tas, kas ir smieklīgi - paši smiekli, varbūt, ja vien smiekli ir smieklīgi, bet smiekli, būtībā, ir smieklīgi, jo smejošajiem taču akurāt gribās līdzi smiet. piemēram, pagājušogad bija periods, kad šeit, cibā, visi kratījās no smiekliem par vārdu "saprotiet", kas, ielikts komatos un novietots semantiski zīmīgās vietās, varēja nekam nederīgu pukstu pārvērst dārgakmenī. tad šis "saprotiet" kaut kur pazuda vai - pareizāk - joks pazuda no tā jau par muļķīgu kļuvušā vārda, kas ielikts tajos divos muļķīgajos komatos, un joks paslēpās līdz brīdim, kad ar joku decembra beigās inficējās vārdkopa "tāda, lūk, situācija". arī divi komati (iespējams, tie paši), toties vārdi jau trīs un... citi. un tad vēl vienubrīd bija tāds joks ar komatu beigās (nu, pukstu nobeigt ar komatu), bet cibas (pirm)sākumos pārākais joks bija pukstā atsaukties uz neeksistējošiem jūzeriem vai - nedodies' - atklāt kāda identitāti - tie nu gan bija joki. un toreiz arī visi smējās.

Iepriekšējā diena - Nākošā diena