4:56

24. Aprīlis 2006

16:48

realitātes šova "šausmas dzirciema ielā" atskats uz iepriekšējām sērijām un fināls.

1. sērija. sestdienas rīts. eduardam parādās grūtības atvērt muti, tādēļ - zobārstes sabaidīts, ka tad nu gan steidzami zobs jākaļ ārā - steidz uz dzirciema ielu meklēt glābiņu. ķirurgs apskata rentgenus un sāk kaut ko filozofēt, tad apskata rentgenus vēlreiz, turpina filozofēt, līdz kamēr aizfilozofējas tik tālu, ka nekas jau eduardam nekaiš, lai tik mierīgu sirdi dodas mājup.

2. sērija. parādās spriedzes elementi - eduarda mute sāk zaudēt normālas funckionēšanas spējas, parādās neliela, toties riebīga temperatūra - 37.5 C. tās pašas dienas astoņos vakarā eduards steidz atpakaļ uz glābiņu sološo dzirciema ielu, kura sastop trīs citus spēles dalībniekus: ap četrdesmit gadus vecu dzīves izmocītu vecmeitu, kas sevi sauc par stomatoloģi, krupja kungu a.k.a mutes dobuma ķirurgu un laipno toties iebiedēto eņģeli jeb māsiņu. krupja kungs, kurš pēc paskata atgādina ļaunu džimpiņu rimpiņu, un kurš runā tā, ka neko nevar saprast, komandē un brauc augumā. cik noprot eduards, viņiem ar izmocīto vecmeitu ir konflikts. pēdējā skaļā balsī deklamē, ka visi pacienti ir nekur nederīgi aizmāršas, neprašas un vienvārdsakot idioti ar regulārām amnēzijas lēkmēm, visu rīcības plānu nesalasāmā rokrakstā uzraksta uz mazas sapņu krāsas lapiņas, par ko ļaunais dž.rimpiņš eduarda virzienā notēmē piezīmi, ka, ja viņš nesalasīšot, tad pats vainīgs. laipnais eņģelis ik pa brīdim palūdz kādu kodu kādai diagnozei: vaļējam apakšžokļa lūzumam ar strutu perēkļiem dobumos, rozei operējamā stadijā, zobu transplantācijai vai kam tamlīdzīgam utt. nomocītā atraitne katru reizi skrien pie skapīša, atstādama eduardu vienu un izbijušos, lai izpatiktu laipnajam eņģelim, māsiņai. lesbiete? lieki piebilst, ka tā pati pārgudrā, bet izmocītā atraitne (nē, vecmeita) sajauca eduarda labās un kreisās puses rentgena uzņēmumus un izdarīja kļūdainu spriedumu, neļaudama eduardam izlabot. tikai pašās beigās, uzprasījusi, vai kvītiņu viņam vajadzēšot uzreiz, pie atbildes, ka kvītiņu nevajadzēs vispār, nabaga sieviete nedaudz atmaiga un uz sapņu krāsas lapiņas uzskricelēja vēl pāris amnēziskiem idiotiem domātas pamācības, bet to viņa noteikti darīja no sirds. no tīras sirds arī nāca iedvesma eduardu laist mājās, lai arī kā viņam būtu gribējies kalšanu, uzrbšanu un vilkšanu ar āķiem, uz ko dž. krupja kungs a.k.a ķirurgs producēja vienu trāpīgu joku, ka sestdienu naktīs te ir tikai tādi ķirugi, kas griež ar skalpeli uz reiz no vienas auss līdz otrai. toties no sirds.

notikumi starp 2. un 3. sēriju. nakts. eduarda vaigs sāk pampt un tas viņā izraisa bailes. ar to, protams, nepietiek, un sāk kāpt arī temperatūra, kas draud uzkāpt līdz pašiem mākoņiem gaišzilu lapiņu krāsā. pēdējoreiz mērot, viņš sarēķināja 39.1 grādu. pret rītu nāca talkā aspirīns, kas nekrietnā kārtā pieslapināja visu segu un palagus, savukārt, dodoties pretim 3. sērijai, eduards jau spēja kaut cik sakoncentrēt domas.

3. sērija, ar kuras sākumu jūs jau iepazināties iepriekšējā raidījumā. jauns un smuks, un simpātisks ķirurgs, diemžēl precējis, uz kuru bija jāgaida pusstudu, beidzot iedur eduardam šprici ar sapņu krāsas šķīdumu kaut kur kriesajā vaigā un paziņo, ka tūlīt noreibšot galva. eduardam kļūst patiešām slikti, bet jo ātri nāk talkā kaut kur uzradusies smirdīga lupatiņa, kas atgriež sārtumu simpātiskajam ķirurgam nodevušamies pacienta vaigos. pavisam drīz arī daiļais laulenis šņiku šņaku paurķējas pa eduarda mutes dobumu, atgrizdams vaļā un nogrizdams nost to, kas daiļā lauleņa prāt ir kaut kas eduardam pavisam nevajadzīgs. dažādas iesārtas ļerpatiņas un, iespējams vēl šo to, par ko eduardam paliek tikai aizdomas. šo visu eksekūciju rezultātā eduards tiek stacionarizēts, lai viņu sagatavotu izšķirošajam solim - operācijai, kam pēc scenārija bija jānotiek 4. sērijā, bet "bļe, apnika jau rakstīt" un citu apsvērumu dēļ tika iekļauta tepat, trešajā. operāijai pirmdienas rītā eduards bija sagatavojies lieliski. noskaņojies, koncentrējis, par sevi un iznākumu pārliecināts. priecēja fakts, ka aiz loga spīd saule, ka medicīniskā laika prognoze ir pirmā, ka visi cilvēki operāciju blokā smaida. vienīgais, kas spēja satraukt, bija fakts, ka anestezeologs tā arī neuzradās pavisam. toties šprice (kas - kā runā - saturot kaut kādus indiāņu preparātus, ar ko viņi senos laikos neitralizējuši (lasi: veiksmīgi nogalinājuši) bālģīmjus) vēnā un kaut kādas gāzes maska ātri un nemanot atslēdza visus eduarda jutekļus un muskuļus, izņemot sirdi. [šiet seko kadri, kuros pilnīgi pakļāvīgajam eduardam uz sejas tiek izzīmētas dažādas grizumu vietu līnijas, tas viss tiek smalki apspriests un aprunāts, visi efekti un rezultāti paredzēti un izdiskutēti.] nākamā epozode sākas guļamratos, ar kuriem pilnā kaklā smejošamies eduardu ved atpakaļ uz palātu. vai viņš ir sajucis prātā, jautā māsiņas. eduardam pašam nav ne jausmas, kādēļ viņš smejas, bet vēl nekad viņam nav tā gribējies vienkārši smieties. sāpju klātbūtni viņš nejūt, bet palātā tomēr uzmācas miegs. vēl kavēdamis vispārējā baudā, eduards slīgst spirdznošā miegā, pirms tam paguvis jautri un mazliet ekscentriski iepazīties jauno kaimiņu no blakus gultas, kuram rindas kārtībā ņems ārā metāla skavas no žokļa.

4. sērija jeb fināls. ierodas dakteris, kurš nav vairs tik smuks, izskatās, ka nav arī laulāts, toties izrāda profesionālisma pazīmes. iespiež eduardam rokā marles lupatiņu, kurā var sataustīt kaut ko citu. zobs, lūdzu - tā profesionālais ķirurgs. eduards noskaidro, ka slimnīcā ir bevadu internets. ehh, būtu līdzi vebkamera, viņš nodomā. toties visa nodaļā un jau ārpus tās klīst baumas par to trako pacientu, kas visu ceļu no operāciju bloka sapņu krāsas balsī smējies par visu uz pasaules.

23:26

palātas biedri jau krāc.

Iepriekšējā diena - Nākošā diena