18:13 - 06/01/06vienpadsmit vakarā, mēs dodamies ārā, sals salst pie lūpām un deguna gļotādās. bet vispār nav tik traki. nezinkāpēc, dodoties pa pilsētu ar kādu kopā, es jūtos kā ārzemēs, bet, viens tripojot, to sajūtu ķeru daudz retāk. turpat netālu, pakaļējā solā, trolejbusā, sēž divas blondas meitenes, latvietes. viņām pretim - ebreju jaunatne - skaista un dumja meitene, neglīts un dumjš puisis, bet, nē, uz depresiju nevelk. šovakar nevelk.ap planetāriju liela rosība, starp citu, kā tagad sauc planetāriju - vai vienkārši par katedrāli? lielajā telpā notiek kustība pa riņķi, visi gaida uz savu kārtu noskūpstīt dievmātes un jaundzimušā sejas, kas iekomponētas plastmasas puķēs. bātjuška katram uz pieres uzvelk krustu, mēs aizdedzinam divas vaksa sveces un ejam prom. mazā baznīciņa brīvības ielā vienmēr man bijusi mīļa, tik sirsnīga, tik īsta un īsti tajā ziemassvētki, kur viens tipāžs apsauc otru, piedzēries esot, tas otrs. liturģija jau vidū, pomiluj pomiluj, es atrodu vietu, no kuras labs skats uz bātjušku un apkārt man cilvēki krustās ar diviem vai trim pirkstiem un liecās, es sajūtu rituālu. nu, Rituālu. un tā zīmību, vispār kāpēc tas vajadzīgs, kāpēc vajag nakts vidū dziedāt pomiluj pomiluj pomiluj, kaut gan iespējams, ka īstenībā es neko nesapratu, bet izgāju uz brīvības ielas daudz vieglāks. trešā un pēdējā pietura ir sieviešu klosteris barona ielā, kas ir... ciet. lielā katedrāle ir ciet, bet mēs ejam uz mūķeņu galu un izliekamies par savējiem. mūķenēm svētki, nu varēs beidzot atkal ēst, skrien melnās virtenēs pa trīs, pa četri, pa pieci, rokās sadevušās, platos smaidos, čiepstēdamas, čivinādamas. cilvēku iekšā ka biezs, vēl nekas nav sācies. pēc brīža sievietes balss pie altāra, uz kuru durvis vēl ciet, sāk dziedāt, mūķenes vēl turpina skriet apkārt un tādos mazos čukčukbānīšos spraukties starp cilvēkiem. man tā dziedāšana liekas viena plūsma, bet apkārtējie sadzird, kad liekties un krustīties, un tad ieskanas zvaniņi. uz brīdi man liekas, ka īstenībā esmu nonācis modernās mūzikas festivālā vai sapnī, zvaniņi skan ritmiski kopā ar balsi, gribas nedaudz iešūpoties un ļauties, iešūpoties un ļauties. zvaniņi sazvana bātjušku, tas iet caur pūli, kas šķiras kā viļņi, tas kvēpināmo trauku šūpo un pie dažiem apstājas, ieskatās sejā, bet viņam sejā skatīties nedrīkst, apstājas arī pie manis, es nolaižu acis, jo tas ir rituāls un viņš noteikti zin visu par mani anyway dziedāšana turpinās un virs alatāra man liekas, es redzu lielu virpuli un sirdī sāk koncentrēties siltums un es aizveru acis.. šūpoties un ļauties, šūpoties un ... sarunas kļuvušas pavisam liekas, mēs apguļamies un skatamies uz kristālu mestajām gaismām un klausāmies. un tad mēs guļam. |