kaut kam bīstami pietuvojos, sajūta tāda, ka mans prāts bija pavērsies pret mani pašu, vai, pareizāk, nevis prāts, bet prāta radīts monstrs. skaitīdams mantru, centos ievīstīties atpakaļ snaudā; līdz rītam gulēju kā nosists.
- čau! - čau, tu pēc krāniem, ja? - jā, man krānu vajag. - bet te jau nekā nav... - nu, jā, nav gan... a tu? - es, es atkal nosūcēju meklēju. - un arī nekā? - nekā.