15:27 - 1aishmm, kas un kaa te notiek ar dizainu? baigi daudz visaadu iespeeju, bet maz man sapraata un izleemiibas...atklājums: un vēl te var visu varen saprogrammēt ar kaut kādu programmēšanas valodu. |
4:56
2. Februāris 2004
20:57 - jābrauc uz āfrikunupat esmu savedis kārtībā vidi un padarījis to skaistu. nepastarpināti saslēdzos ar klaviatūru un man nedaudz dun pakausī.man pieder mans laiks? drīzāk otrādi. labāk jau iegulties sūnās vai mētrās, vērot sauli ar gariem matiem. caur priežu vai kadiķu zariem. jūra man sūta sveicienus un mans draugs nupat ir uztaisījis pusdienas. kur es esmu? |
22:59 - nav nemaz tik viegli izvēlēties šitādu tematuman sāp kājas no sēdēšanas, jo jau ∞ dienu tikai to vien daru kā sēžu, un burti uz ekrāna grupējas nevis vārdos, bet lec pa vienam. nule gan biju pa tumsu aizmaldījies līdz veikalam, no kura man atmiņā palikusi kārdinošu(-a) šokolādes tāfelīšu rinda uz otrā plaukta, no kuras man obligāti jāizvēlas viena. vai man varbūt būtu jādomā arpus tāfelīšu rindas? man noteikti jāpadomā par šokolādes tāfelīšu rindu rindu. un nav grūti virknēt vārdu `rinda` bezgalīgā summā, kas, vienību skaitam augot, tiecas uz bezgalību. pārceliet, lūdzu, mani blakus atvarā, jo šitamais man krīt uz nerviem. ...nav arī grūti iedomāties visa kopskatu kā mandelbrota kopu, kam bezgalīgie ievilcēji kantorīgi izkaisīti tā, ka visu savu mūžiņu vari nodzīvot, nevienā neikrītot. un vēl es domāju par spēku, kas var atsviest tevi no spirāles dziļumiem atpakaļ atklātos ūdeņos (es pieņemu, ka tādam spēkam noteikti jāeksistē). tas noteikti nāk no attēla otras puses un attēls, uzskatāmības labad novienkāršojot, ir 2D. no otras puses? mūsu vizuālā uztvere ir pārāk tieši sasieta ar prāta slinkumu uzdot jautājumus. attēls ir plakans! nav tajā dziļuma, no kura nākt kaut kam ārā. varbūt tas dzīvo tukšajā telpā, kurā peld elementārdaļiņas un ir vēl kādas nedefinētas nano-korpuskulas nests... nē, matērija = enerģija. jeb, pareizāk sakot, viss = enerģija. daļiņas ir izdomātas tikai ērtības labad un ērtums seko no matērijas. visas ieejas un izejas no perspektīves ir izdomātas, ja mēs runājam ņūtona fizikas vārdiem. un tomēr. mani ļoti interesē tas, kā notiek pārkāpšana pāri bezgalībai. staigājot un pastaigājoties, kāpjot, skrienot utt. katru brīdi mēs pārkāpjam pāri bezgalīgi daudz bezgalībām. veselam kontinuumam. un, domājot par to, es pārlecu pāri simtiem atvaru, lai ielktu tieši šajā, kas man liek ar peli nepārtraukti iezīmēt nule uzrakstīto, tad noklikšķināt ārpus iezīmētā, tad iezīmet, tad akal noklikšķināt ārpus, tad atkal iezīmēt. bet tas notiekti netraucē domāt. |
Powered by Sviesta Ciba