Pusnaktī nāca ļoti apskaidrots teikums, kas tika pierakstīts.No rīta pamodos vēlāk kā vēlētos, bet ir ok, duša (starpcitu dievinu bodyshop matu eļļu, fantastisks rezultāts). Ķēros pie darba. Šķiet jāmaina visa prezentācijas koncepcija, ir spars, rakstu un daru, nāk viss ārā kā no pārpilnības raga. Ir pagājusi diena rakstot un domājot un šī brīža doma (21:25), what the hell am I doing? Tā vispār var rakstīt?

Pamodos samērā agri, ap 9. Nodomāju, nu tik man būs dieniņa, esmu viena un laicīgi piecēlusies, darbosimies. Bet es nodomāju šo grēcīgo domu, vakar bija feins tusinš, aliņi un tā, vajag vēl bikīt nosnausties... Brokastis bija 11. Brokastis nevar ēst klusumā, filma! Man nav filmu, ielādējam. Filmu skatamies pl 12. Nenoskatījos visu, jo ir tak jādara štelles jeb briesmonis, ko sauc par referātu konferencei. Bet vajag tak iedvesmu, iesim mūziku paklausīties. Acis atvēru 1.17. Ir tak jāstrādā, atvēru word dokumentu. Hmm, diez cik daudz laika aiņem jau uzrakstītais, izlasīju, lasīju veselas 8 minūtes. Secināju, ka konferencei vairāk par 7 lpp nedrīkst uzrakstīt. Panikas lēkme,kā lai iedabon visu šo lielo ideju 7 lpp (tas nekas ka tā īsti nemaz nerakstās). Pusdienslaiks. Paēdām, gandrīz noskatījāmies filmu. O, maize beidzās, jāiet uz veikalu, aizgāju uz veikalu, iztīrīju māju, atradu lūpu balzamu. Pulkstens ir 4.30. Bet kā diez tā filma beidzās? neuzzināju, jo sapratu, ka citas nav un vakariņas klusumā ēst nevar. Tev ir jāstrādā!!! Atradu, vajadzīgo rakstu, izlasīju nevajadzīgo daļu, apjuku, nezinu uz ko balstās mana teorija un vai vispār ir vērts par šo rakstīt. Panika! Uzrakstīju vienu teikumu. Pulkstens ir 6:17.
Vakariņu laiks! Un beidzot uzzināšu kā beidzās filma.

Līdz konferencei 9 dienas.

Gars ir nomierinats, Indonēziju pagaidām atliekam. Man tika atgādināts, kādēļ atgriezos un jā, ir vērts.

Tagad skatīšos, kas notiks tālāk. Konference ir pavisam tuvu un ja es savu tēmu noprezentēšu labi, tad varbūt nodaļā man kāds sāks ticēt, ka es kaut ko varu! Lielais bet ir tāds, ka nekad neesmu nekur piedalījusies un pat nezinu ar ko sākt.... :D bet ok, tikšu galā.

Un vispār, ir idejas, ko darīt!

šodien sāku domāt par to, vai vajadzēja atgriesties Latvijā. Varbūt, ka es pieļāvu kļūdu? Es atskatos uz to laiku tur un es saprotu, ka es sev biju uzcēlusi dzīvi, kādu vienmēr esmu vēlējusies... bija darbs,kas patika, bija mācības, kuras padevās, bija ideāla mājas dzīve, bija draugs, kas ne vienmēr bija ideāli, bet viņš bija un es viņam daudz nozīmēju un ja nebūtu atgriezusies Latvijā visticamāk mēs plānotu kāzas nevis sērotu par to, ka esam vieni... bija draugi, kas bija kā ģimene.

Bet es izvēlējos atgriesties. Jā, ir patriotiskās jūtas un viss, bet man te nekā nav... es patstāvīgi jūtos vientuļa un neko nesasniegusi, nekam nederīga.

Garastāvoklis:: confused

esmu sapratusi,ka man pirmie randiņi riebjas tikpat ļoti kā eksāmeni! Tass stresiņš..

es beidzot zinu ko es vēlos. Ir laba sajūta to apjaust un darīt vismaz kaut ko lietas labā.

vakars solās būt gana interesants, ar studiju biedriem dodamies atpūtā vecrīgas virzienā. Šī nedēļas nogale kopumā izsktās gana cerīga, bet nu redzēsim kā viss iegrozīsies :) vislielākā interese man ir par svētdienu :D

protams, kā parasti expectations ir augstākas kā tām vajadzētu būt. tas nekas, ka tak jau sen zinam,ka nav ko, rezultats nebus tads, ka ceram! Tak jabut realistei!!!!!!!!!!!!!

dīvaina sajūtu diena. un vispār neliels apjukums ar visu ko un kā darīt!

priekšā viena sasodīti smaga nedēļa! pati dažkārt apbrīnoju savu smadzeņu kapacitāti kā viņas var no vietas 14h strādāt!

iespējams esmu atradusi savu misiju dzīvē - savest kopā cilvēkus, glābt laulības. daru to nemanāmi, bez nolūka un rezultāts vienmēr tiek panākts! Cilvēcei no tā tak būtu labums?

sagriezu savu dzīvelīti ar kājām gaisā!

aiz garlaicības pinu bizes un domāju, vai tiešām nebūs neviens, kam atdot kino biļeti!

esmu noraudājusi visu dienu! žoklis joprojām sāp pēc operācijas un tam eju cauri viena, un piedevām ir beidzot apjausma, ka ir palikušas 13 dienas. 13!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! nu kas tas par ciparu? nu tak nav gana! Un nav neviena pleca uz kā paraudāt, jo visi ir prom, aizņemti vai vienkārši idioti! Dienu izgl;aba Ihsans ar manu mīļāko restorānu, dīvainā kārtā ar viņu var runāt, var runāt par visu, jo zinu,ka viņš nav ideāls, es zinu daudz par viņu un viņš par mani un man viņa pietrūks, jo viņš ir tas, kas sadot pa biksēm kad daru muļķības.

Bēdājos par palikušajām dienām Indonēzijā, bet laikam būtu bik jāpasmaida, jo būs Eirotrips! Tā ka nesapriecājaties, nesanāks sakalkulēt kurā datumā iebraucu :D

Tags: bēda
Garastāvoklis:: blah

I'm down!
Vakardienas piemājas mastrubētājs sabojāja, šķiet, visu nedēļu! Fuck him! Es ar savu paranoju tagad nevaru iziet no mājas viena un guļu ar aizlēgtām durvīm. Piedevām ir sākusies pirmsaizbraukšanas vientulības un skumju sajūta. kas ir stulbākais ko var darīt, iedomāties kā būs bez visiem un kā tur nebūs neviena, jo neviens mani vairāk nepazīst un šaubos, vai vispār varēs pieņemt.


Vērtības mainās līdz ar cilvēku...

8-9 dienas romantisku attiecību un tad tam visam pienāks gals ar Ramadānu! Nezinu, kā izturēšu savas atvadas no draugiem, no Indonēzijas bez viņa atblasta, esot klāt ne tikai ar vārdiem bet arī ar siltu apskāvienu.

ramadāns :@

esmu atpakaļ!

Ceļojums bija fantastiski skaists!

Izturības ziņā, prāta pārbaudījums! un esmu fiziski nedaudz salausta, ,moča negadījums un tad vēl tās entās dienas uz moča sēdot....

pirmdien braucam uz Bali.... ar moci! 2 dienas uz moca un bushu bez pecpuses. Tas tik bus pasakums, a tagad... a tagad sezu ar galvassape, eksamenos:/ vel tikai dazas stundas un viss bus galaa!

pirmais ramadāns nāca kā parsteigums, otrais ar ziņkāri, bet šis ir pildīts ar skumjām un bailēm.

man nudien patīk mūsu mājas atmosfēra ramadāna laikā, tas ir kaut kas īpašs. Bet šogad, šogad tās būs manas pēdējās dienas Indonēzijā, bez apskāvieniem, bez skūpsta pat uz pieres. Mans vienīgais apskāviens būs lidostā, kas mani jau šodien rauj uz pusēm un liek domāt, ka šīs ramadāna dienas būs grūtākās, kādas es jebkad esmu emocionāli piedzīvojusi. Būt starp cilvēkiem un justies vientuļi savās emocijās.

Tags: ramadan
Garastāvoklis:: sad

Ahasaans ir aizbraicis, bet pirms iesēdās lidmašīnā nopirka svarus... kas man ir viena liela nelaime. Es sveru tik daudz , neka savā mūžā neesmu tā svērusi... vot mana bēda.

secinājumi- saldējums reizi nedēļā! :)

p.s. uztaisīju reāli krutu rokas tetovējumu (ar hennu :D ), visas rokas garuma, pašai baigais prieks!