 |
|
|
|
|
|
|
Besī!!!!!!!!!!!!!!!!
FB atraksta viena no manām Indo draudzenēm, un protams, kā jau šamiem raksturīgi, pirmais jautājums, kā tev ar draugu. Es uzreiz- vai tad Ibra neteica, ka mēs izšķīrāmies. Teica gan un vēl piebilst, ka viņa ar Endrjū ar ir finito, viņš viņu esot sāpinājis kkas no tās sērijas. Un tad nu sāk brukt man virsū, ka man jau Ibra noteikti vēl patīk un viņam vēl iekšā sāp un mēs varam būt kopā un viņš tak tik labs cilvēks.
Fuck, kāda tev daļa???!!!
Man bija simtiem iemeslu kādēļ es gribēju to visu beigt, simtiem!!! tas, ka es sabiedrībā uzliku smaidīgu ģīmi, nenozīmēja, ka esmu laimīga.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
labu laiciņu Āzijas plašumos mācīju angļu valodu, parasti diezgan lieliem bērniem un retu reizi paciemojos kādā skolā, redz' neesmu nekāda lielā bērnu mīle. Kaut kad ap ziemīšiem paziņa iz studiju laikiem raksta, ka nu ar manu pieredzi īstā vieta skolā!!! Sākumā viņu pasūtīju, bet pēc tam sāku aizdomāties... man tak patīk mācīt un pēdējie notikumi universitātē liecina tikai par to, ka es par pasniedzēju nekļūšu... Piekritu paziņas ierosinājumam pieteikties iespējamajā misijā! Ar skepsi gan,jo meklējot darbu pirms 4 gadiem, pieteicos un mani uzreiz atsijāja, nederot! Šoreiz nē, bija viena kārta, nākamā un tā visām 4 tiku cauri ar visu savu skepsi un beigu beigās pat izbrīnu, ka kādam es deru tāda kāda esmu. Šodien pienāca zvans, esmu uzņemta saimē! Nedaudz trīc rokas, jo tā ir milzīga atbildība un tai pat laikā ir prieks, jo man tik tiešām ir ko dot
Tags: skolotājas būšana
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
nepietiek ar to, ka viņš man valentīndienā piezvana, lai apsveiktu ar mīlestības dienu (lai gan jau pagājušogad, kad vēl bijām kopā, es centos ieskaidrot, ka neatzīstu šo dienu), viņš vakar atsūta sms, ka esot kaut kas ļoti svarīgs apspriežams! Nezinu, no kurienes rodas šādas sajūtas, bet man gribas sist ar galvu pret sienu un kliegt, jo pat šāda mini komunikācija mani nokaitina un nokaitina tik ļoti,ka vakar kliedzu, jo es zinu, cik ļoti es šodien tikšu nokaitināta ar viņa samākslotajām grāmatu runām un necenšanos saprast, kā es jūtos vai kādā pasaulē es dzīvoju. Es aizvien biežāk sāku domāt, ka esot kopā ar viņu, es jutos kā lieta, kā kaut kāds virtuves atribūts.
Garastāvoklis::  annoyed
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Gāju cauri bildēm un sapratu, ka vairums bilžu ar maniem draugiem ir arī ar cilvēkiem, kuru nav šeit. Es varu būt laimīga, ka man ir tik daudz foršu cilvēku draugu lokā, bet tai pat laikā skumīgi,ka retais kurš ir autobusa brauciena attālumā. Šī skumja laikam ir atskaņas no vakardienas, kad teicu ardievas savai labākajai draudzenei, un kas zin, cik ilgs laiks šoreiz paies pirms mēs tiksimies...
Un, protams, sabiedrības, mediju uzspiestā valentīndiena ar nedaudz dod pa nerviem, liek justies vientuļi ikdienas saņemot e-pasta spamu ar piedāvājumu diviem un kaimiņienes dūdinot pa telefonu un klatienē ar savām otrajām pusēm. Šoreiz esmu viena un nekremt tas, ka šajā dienā, kremt tas, ka vispār.
#vientulības muldoņa
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Šķiet konferencei esmu vairāk vai mazāk gatava. Emocionāli jau tagad paliek nelabi no uzstāšanās, bet neviens no šī nav nomiris!
Bet ne par to stāsts. Aizdomājos par randiņu būšanu un sapratu, ka man ir nulles pārliecība par sevi kā par ņemamu otro pusīti. Ja te kāds vīrietis lasa, šis ir tipisks ieskats "fantastiskajās" sieviešu smadzenēs.
Pirmkārt jau 2 gadus nodzīvojot valstī, kur pietiek ar to, ka esi blonda un baltu ādu, tu tiec izlutināta ar uzmanību un patiesību par to,ka vienmēr esi skaista. Tāpat es pieradu pie saviem apaļumiem, ja tiecies ar āfrikāni, tas vienmēr tiek uzsvērts, cik apaļa tu esi un cik tas ir forši...
Un te nu ir kultūršoks Latvijā. Blondie mati vairs nav īpaši un apaļumi nav modē. Un pavisam objektīvi es varu teikt, ka Latvijā noteikti ir vienas no skaistākajām sievietēm pasaulē. Līdz ar to aug sajūta būt par pelēko peli.
Otra lieta, kas mani ļoto pat tirda un es to bieži vien esmu sajutusi sarunās un ne tikai ar vīriešiem, ar cilvēkiem vispār ir par pieredzi un panākumiem. To daudzums cilvēkus atbaida vai izsauc nepatiku skaudības dēļ, reti, kad ir tā sajūta bijusi, ka jā, forši... Jo īpaši vairums vīriešu, ko esmu sastapusi diemžēl uztver, ka viņam ir jābūt nedaudz pārākam par sievieti (pret ko man nav iebildumu) līdz ar to, kad sākas sarunas par to, ko kurš un kā, viņi tā kā saraujas. Bet kādēļ? Nu man tak ir tikai akadēmiskais, es neesmu nekādu kruto firmu darbiniece, karjeru sieviete utt utp... Es ceru, ka tās ir tomēr tikai manas iedomas, jo citādāk veids, kā esmu dzīvojusi savu dzīvi uzliek ārkārtīgi augstu laktiņu vīriešu izvēlē, gribot to vai nē.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Šodien biju pie profesora atrādīt savu uzmetumu konferences runai/referātam. Viņam patika, ar dažiem iebildumiem, protams! Bet, kas mani jau tagad tracina un liek jukt prātā ir fakts, ka es uzstājos kā otrā un pēc manis sveic mūsu gara tēvu profesoru viņa 90 un to darīs vesela kaudze nenormāli krutu cilvēku, kas klausīsies manī arī un aaaaaaaaaa, jeziņ, kaut viņu smartfouni būtu interesantāki par mani.... Apziņa vien, ka mūsu nodaļas dibinātājs būs tur, zinātņu akadēmijas prezidents, rektors, ārlietu ministrijas āzijas bloks, pāris vēstniecības čomi un visa fakultātes vadība.... liek man ielīst zemē! Dievi stāviet man klāt!
Un jā, ar visu šo stresu es vēl esmu tā, kas daļēji organizē to sveikšanu...
p.s. es esmu pa vidam vēl saslimusi, nice!
Līdz konferencei 4 dienas.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pirms Pēc 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
