Ejot pa ielu, es vēroju cilvēkus. Vai tad viņi izvēlas savas dzīves? Vai arī viņu dzīves, tāpat kā manējo, izvēlējās liktenis? Mājsaimniece, kas sapņoja kļūt par modeli, bankas ierēdnis, kas gribēja būt mūziķis, zobārsts, kurš slepus bija uzrakstījis grāmatu un gribēja nodoties literatūrai, meitene, kas ar lielāko prieku strādātu televīzijā, bet spēja atrast vienīgi kasieres darbu lielveikalā. (..) Bet laimes meklējumos mēs visi esam vienādi: ierēdnis/mūziķis, zobārsts/rakstnieks, kasiere/aktrise, mājsaimiece/modele. Mēs visi esam nelaimīgi. Daži cilvēki piedzimst, lai dzīvotu vieni. Tas nav ne labi, ne slikti, tā ir dzīve. (..) jau labu laiku es neesmu domājusi par mīlestību. Šķiet, ka tā bēga no manis, ka tai nebija nekādas nozīmes manā dzīvē un ka to neviens negaidīja. Bet, ja es nedomāšu par mīlestību, es nebūšu nekas. Cilvēks spēj izturēt vienu nedēļu bez ūdens, divas nedēļas bez pārtikas, daudzus gadus bez jumta virs galvas - bet vientulību viņš nespēj izturēt. Tās ir visgrūtākās mocības un vissmagākās ciešanas. (..) cilvēciskas būtnes dižākais mērķis ir tiekties pēc augstākās mīlas. Mīlestība nav jāmeklē citā cilvēkā, tā mīt mūsos pašos. Mēs to tikai pamodinām. Un, lai mīlestību pamodinātu, nepieciešams otrs cilvēks. Visums ļauj mums just vienīgi tad, kad mums ir kāds, ar ko dalīties jūtās. Dažkārt dzīve ir ļoti skopa, paiet dienas un nedēļas, mēneši un gadi, bet dvēselē nav nekādu pārmaiņu. Taču, ja durvis reiz tiek pavērtas (..) pa atvērto eju iegāžas īsta lavīna. Vienu brīdi tev nav nekā, bet jau nākamajā brīdī ir vairāk, nekā vari paņemt. (..) nav iespējams pa īstam pazemot, ja pats neesi bijis pazemots. No kroga iznāca studentu bariņš, mazliet iereibuši, skaisti un veselībā kūsājoši, pavisam drīz tie pabeigs universitāti un sāks to, ko sauc par īsto dzīvi. Darbs, laulība, bērni, televīzija, sarūgtinājums, nožēla par zaudēto, sabrukums, slimības, vecums, atkarība no citiem, vientulība, nāve. Vēlēšanās nav tas, ko tu redzi, bet gan tas, ko tu iztēlojies. Mācot citus, arī skolotājs allaž iemācās ko jaunu. (..) tāda ir cilvēka daba. Kopš mūs izraidīja no paradīzes, mēs vai nu ciešam, vai liekam ciest, vai arī vērojam citu cilvēku ciešanas. Paulu Koelju - Vienpadsmit minūtes