| 11:58p |
ciemos
Es biju ciemos pie ļoti jaukiem cilvēkiem. Un bija ļoti jauki. Bet pārdomas, kas manī radās ir diezgan smagas. Mēs protams aprunājām dažus paziņas (es pārsvarā, jo biju vienīgā iedzērusi mazliet konjaka.)
Un tagad es te sēžu un domāju par to kā cilvēki nemīlot sevi un nespējot atrast īsto, lielo mīlu partnerī, uzgruza šo nemīlestības prooblēmu bērnam, uzstādot viņam nesamērīgas prasības: piem: mīli mani labāk kā tavs sasodītais tēvs, vai esi gudrākais klasē, vai kļūsti slavens un bagāts, jo es tevis dēļ nepabeidzu augstskolu.
Un dažreiz viņi - vecāki, pat nerunā konkrētu valodu, vienkārši ļauj bērnam domāt, ka viņš vai viņa kaut kādā mistiskā veidā ir vecākus nodevis. Un tad nu šis bērns visu mūžu cenšas saviem idiotiem vecākiem pierādīt, ka viņš ir labs, kruts un nekādi nekad neliks viņiem vilties.
Viņš - bērns pat sasniedz zināmus augstumus savā profesijā, bet gandrīz nekad nav laimīgs personīgajā dzīvē, jo viņš taču nevar pievilt savus vecākus un atļauties būt kāds viņš ir un mīlēt to džeku, vai to melno, vai to resno, vai to krievu. Un tad tas loks sākas no jauna, jo to meiteni, balto, tievo un latviešu viņš patiesi mīlēt nevar, un viņa savukārt uzgruza šo pienākumu sevi mīlēt piem: savam dēlam. Un tā tas turpinās un turpinās. Viens vienīgs melu un izlikšanos murskulis, un varbūt, ka ir tādi, kuriem izdodas no tā izrauties. Noteikti, ka ir. Un nevienu nevar vainot, pat ne savus vecākus nē, jo visi viņi ir ļoti centušies. Vienīgi varbūt var apstāties un mēģināt saprast, ka šī ir mana vienīgā dzīve un tā ir jādzīvo man un nevis manai valdonīgajai mātei vai tēvam. Un tad piekāst bailes būt sliktam. Un lūgt Dievu. |