Mūžu dzīvo, mūžu āksties.

Iet vannā pusseptiņos no rīta, lasīt Bodlēru un klausīties Jēkabu Nīmani, JĀ!

(Man liekas, viņi viens otru nevarētu ciest)

Rokā zils telefons, puikas spēlē aukstu spēli, bet vaigi deg, ir divi gadi atpakaļ, Tev ir septiņpadsmit gadu un dzīve ir burvīga.

Jauni, draudigi speki mostas Kina un Indija, bet es domaaju par svaigi krasotiem vilcienu vagoniem un ziloniem, kas parrauj udensvadus. Parvelku par galvu rabarberlapu un gaidu pavasari.

Does human nature exists? Tikai godīgie, stiprie un muļķi atbildēs noliedzoši. Tādēļ nekauniniet jaunību un neklājiet laurus cilvēka dabai pie kājām.

Trīs vaļi triecās pret krastu, daži man ticēja, daži - nē, bet es pamodos un neatcerējos ne vienus ne otrus.

"Spriegais sastingums, kas valdīja pirms tam, vārdus izcēla un apveltīja ar kristāla skaidrību, tajos bija gandrīz šķelmīgs pārsteiguma moments, kāds Mocarta koncertā raksturīgs klavieru frāzēm, kuras negaidot ieskanas, vajadzīgajā brīdī atbildot tikko atskanējušai čella melodijai."Ja es dzīvotu 19. gadsimta beigu Parīzē, būtu līdz ausīm samīlējusies.

Šovakar man ir vecpuiša dzīve (lai gan līdz puisim un vecumam nekad/vēl tālu) - pica & alus & TV, bet, bet, bet, rīt es pavisam noteikti gribētu iet uz filmām, dejot, klausīties ambientu mūziku blakus Daugavai, un no rīta dzert baltu, baltu, baltu kafiju, nu gluži tādu, kas pienākas pēc Baltas nakts. Gandrīz vai atklāts uzaicinājums. Mhm.

Sēžu un smejos pati par sevi, amerikāņu vāģi un mūzikas automāti, cik sižets stulbs, tik ļoti Tev patīk, māk Tarantino kungs, ai, kā māk iebarot to baudiņu pēdējā mēsliņa veidā. Šovakar patīk man kino vienatnē un pēcāk sajūsminos arī par augusta silto novakari, kad asfalts atdod tā gājējiem dienas laikā uzkrāto siltumu un sāk krēslot, bet ir pietiekami gaišs, lai tā vēl nebūtu pārvērtusies par gaismiņu ņirboņu. Prāta kontrastduša šovakar.

Un vēl es gribētu paziņot to, ka, kamēr citiem ir superīgi darbi internacionālās salātu-vai-kā-nu-tur fabrikās, es skaitu dienas līdz savu neoficiālo vasaras brīvdienu sākumam. 15

Gribētos āķīšus, aiz kuriem aizķerties, bet Septembris slīd klāt kā sviests pa pannu. Un nav pat žēl. Gandrīz vai uzpļaut visam un visiem, vienlaicīgi netrāpot nevienam un nekam. Tīri neparasta & nebijusi sajūta. Netīri parasta vēlme to atzīmēt. Vienīgi nesanāca tā smuki, sanāca tā - šļupstot. Piedodiet.

Bet Augusta beigās sola zvaigžņu lietu.

Pū-tī-vit!

Vakar Brālis ielika veļasmašīnā sarkanu kombinezonu, manus baltos kreklus, protams, neizņēmis.

Anita apgalvo, ka es spējot aizkaitināt cilvēkus ar saviem uzskatiem, kuri nemainās.

Nav jau nekas traks, krekliņi nemaksāja ne cik daudz, varētu iegādāties jaunus.

Bet varbūt tomēr ne.

Apbrīnojami, cik ļoti viens, mazs vārdiņš var mainīt dzīvi nākamos četrus gadus. Patiesībā, pat ne vārds, priedēklis. UN. UNCONDITIONAL. Sveika, Gauja & Hello Braveheart!

"Izdomā jaunu valodu, kas saprotama katram. Uzkāp Brīvības statujā. Sniedzies pēc neaizsniedzamā. Esi naivs, nevainīgs, bez cinisma, it kā nupat būtu nolaidies uz zemes (un tā jau arī ir, tā ir ar mums visiem), pārsteigts, par to, kam esi uzkritis virsū. Raksti dzīvas avīzes. Esi reportieris no kosmosa, kas raksta kādam augstākam redaktoram, kurš pieprasa pilnīgu atklātību un necieš plātīšanos. Raksti bezgalīgu dzejoli par savu dzīvi uz zemes vai citur. Lasi starp rindiņām. Domā garas domas īsos teikumos. Pretojies daudziem, klausi reto. Slepus atbrīvo jebkuru būtni, kas ieslodzīta krātiņā. Strādā uz robežas, ja vari tādu atrast. Piesargies, lai Tavs prāts nav tik atvērts, ka izkrīt smadzenes. Izkāp no skapja. Tur ir tumšs. Būt dzejniekam 16 gados ir būt 16 gadus vecam. Būt dzejniekam 40 gados ir būt dzejniekam. Esi abi divi. Mosties un čurā, pasaule deg. Lai Tev jauka diena."

Visiem bijusi identitāte, mums jāmeklē, mums krīzes, mums kompleksi. Šis tam uzčurā. Pie sienas un no galvas. Allez!

Smiltis aiz nagiem, četras stundas, lāpstas un zeme, vai tas ir pavards? Nē, tikai akmeņi, šļūdoņu sanesti, un tā nav lauska, no ķemmes un bedrītēm ne miņas, "Roc savu metru un nelien manā!" es esmu pārgurusi, ar laivu pār ezeru un puskilometru pa grantētu ceļu "Met to zīli pļavā, izaugs ozols!", meža zemenes, avenes un mellenes, knapi velk kājas, ievelies teltī, peldkostīms, dvielis, šampūns, ezera prieki, un saule sasilda ļoti ātri atkal, karsta zupa, it kā neko garšīgāku nebūtu ēdusi, pēcpusdienas noguruma miegs - aizmigšana - pamošanās un ilgi vairs nav līdz vakaram, kur ugunskurs un dziesmas, stāsta man, ka "Šonakt mēness esot vistuvāk zemei pienācis pa visu vasaru, redzi, ēnu pat met!", redzu gan, tiešām met, zvaigznes tādēļ nav, bet jāņtārpiņi gan, un tik silts, nemaz gulēt negribas, "Atnāksi vēlāk uz manu telti?" Pietrūks man šovasar elementārās dzīves.

Ar smīnu uz lūpām un krietnu nihilisma devu sēžos K Suns brūni polsterētajā krēslā, lai kārtējo reizi pierādītu sev, ka patiesi skaistu mīlas stāstu uz ekrāna attēlot ir teju neiespējami, ja māc vēlme izvairīties no salkani vulgāras pēcgaršas. Un kļūdos, sev par prieku.
Nav triviāls stāsts par nelaimīgu mīlētāju, kas dialektiski pārtop par ļauno vīru - atriebēju. Nav sievas - krāpnieces, kas pati izpelnās cietējas lomu. Nav melns un balts. Nav labs un ļauns. Ir tikai cilvēcīgas jūtas, domas un rīcība uz eksistenciālu apstākļu (20tie gadi Ķīnas vidienē ar holeras epidēmiju bonusā nav nekāda medusmaize) fona, kas rada nepārspējamu patiesuma efektu un ticību stāstam. Un nianses, akmansdievs, nianses! Acu skats, grāmata tiek nolikta malā, plauksta viegli noglauda gultas pārsegu un gaisma tiek nodzēsta. + Nortons ar savu pilsētas intelektuālā dendija tēlu un ik-epizodes-platmales-nomaiņu liek tirpiņām skriet pār muguru un ierindot sevi "acteur actuel" listē.
Viscilvēcīgākais "lovestorijs". Ar visu no tā izrietošajām sekām. Arī attiecībā uz skatītāju.

Plusiņš sadaļā Romantika / Drāma.

Laba sajūta. Lab - sajūta. Šobrīd man ir auksti. Bet vakarnakt viņa varēja 3.17 gulēt pie līdz-galam-atvērta loga un ēst Serenādes. Ēdot Serenādes nekad neesmu ilgojusies, lai man tās kāds dziedātu. Tagad gan. Tagad vienīgās skaņas ir misjē Raiss & ielas labotājbrigāde aiz loga. Tikko viens no viņiem bija ieslājis mūsu dārzā un pētīja apstādījumus. Viņš arī jūtas labi. Varu saderēt. Visi, kuriem ir alus vēders, astītē saņemti mati & zils kombinezons jūtas labi.

Nesmaržoja. Nesmaržoja ne pēc ziedošām liepām, ne jaunības, ne bailēm no neziņas. Un jau kuro reizi emocijas nevis pietrūka, bet gan diametrāli pretēji - bija par daudz (kaut gan - teikt, ka emociju ir par daudz, šķiet absurdi). Un tās pulsēja, pukstēja, tukstēja, kā balts piena zobs, uzšķēržot maza bērna smaganas. Bet labi, labi, ka ir gaiši rīti ar oranžu sauli Daugavas pretējā krasta māju logos, labi, ka vārdi, izteikti tādos brīžos, no skaņām pārvēršas čukstos, un labi, ka ir lietus, kas atbrīvo no tās pārsātinātības, līstot no augšas uz leju, no debesīm uz zemi, no acīm gar vaigiem, pa kaklu lejā kā visās glicerīna filmās. Pakš, pakš, pakš. Un tad tikai skriet, skriet, skriet līdz mājām, iekrist gultā, kas atrodas istabā, kura smaržo kā puķu veikals, un aizmigt ātrāk, nekā divas lietus lāses spēj nokrist uz skārda palodzes ārā. Pakš, pakš.