Jeb jāņtārpiņš, gaiša tumsa, musonam līdzīgs silts vējš, čīkstošas priedes, kas liek domāt tikai un vienīgi par svaigi sanaglotu zārku, jo sveķi, sveķi..., nolauzta pujene, Andersena cienīgi smaržojoši jasmīni, Astrīdas Lingrēnes reinkarnācija - tas viss, viss, viss ir mana vakardienas kolāža, sasodīti līdzīga Noras Ikstenas "Četru braucienam" tikai mēs bijām 5.

No rīta kā Marija gaišzilā ietērpā, pat pārāk pretencioza saskaņa ar Daugavu zem Akmens tilta un debesīm virs tā, puikas dzied par Amsterdamu, bet es esmu savas pasaules centrs zilā kleitā ar vienu tilta galu priekšā, otru aiz muguras, Daugavu zem manis un debesīm - virs.

Mazs puika, akmansdievs, cik skaistiem, gaiši rudiem matiem, rudiem kā Drošsirdim, nē, ne Gibsonam, bet īstajam, trīs dažādas pakas čipsu (un viņš nav no tiem, kurš saka "Hei, kartupeli, Tu tāds stilīgs palicis!"), grib nopirkt kārtis ("A, cik maksā? Piecdesmit santīmu"), bet kabatu tik daudz un pats tik mazs, tik mazs vēl (Īkstīte būs viņa trešās pakāpes māsīca no tēva brāļa puses), ka pārdevējs Pāns ar speķaino kreklu un sprogaino galvu neiztur, un, paslēpis savu kazas kāju, nomurmina "Ak, tad nav, ja?" , dziļi ieelpo, uzvelk peldbrilles un ienirst, tikmēr augstprātīgai Tantei blakussēdeklī, tērptai blūzē ar rozā ziediem, kuru pumpuri ik pa mirklim nopaukšķ, izverdot neprātīgu smaržu, acīmredzami pietrūkst skābekļa, tādēļ viņa žāvājas, ak, nē, tomēr pretojas šim instinktam, un, galu galā, sanāk tikai tāda smieklīga mutes raukšana čokurā, jo rokas aizņemtas, rokās žurnāls par dārzkopību. Pēc mirkļa zēns laimīgs jauc jaunu kāršu kavu, Tante aizmigusi, Pāns klejo pa citu vilciena vagonu, bet es, vēl pēdējo reizi sasmaidījusies ar Kārava kalpu, piemiedzu viņam ar aci, savicinu spārnus un aizlidoju.

Nu, vai ziniet! Tā un šitā. Tēma: indivīds un sabiedrība, un es vēl centos noliegt sevī mītošo jaunības maksimālistu, sasodīts, patīk man lāpīt to pasauli, līdz mielēm patīk, pat ja lipinot plāksterus citu sirds un virs un zem -apziņām, pašai paliek sliktāk, bet ko nu tur, pēc tam vien atliek ieslīgt drūmi eksistenciālā reibonī un žēlot sevi, kā tādam mazam Napoleoniņam, un puikam zilā jūrnieku kostīmiņā sist pa bungām, ritmam līdzi saucot - мне всё равно!

Šodien bija skaisti, šodien bija jauki - vilciens pilns dzeltenas gaismas un pieneņu pūku. Šodien skaisti asfalts atstaro to zeltaino dūmaku. Šodien saules gaisma kņudina acis tāpat kā falsets ausis - maigi + smeldzīgi + dzēlīgi. Un cilvēki kāpj pazemē tieši tādā ritmā, kā bungas sit Blur savā Mellow Song -ā. Jauki šodien ir [+ / -] viss.

FAITES L'AMOUR PAS LA GUERRE!

Yeah!

Šodien vēroju savas kompanjones. Un secināju, katra varētu būt mūza. Katra savam māksliniekam. Bertsleram - tās garkājainās un dekoratīvās verikāles. Gogēnam - tās tumšās solārijmīles un brūnaces. Rubensam - tās enerģiskās, kuras pienākas Rubensam. Klimtam - sapņainās un eksaltētās. Van Delftam - aristokrātiski bālās klusētājas. Pat Mazajiem Holandiešiem kas atrastos. Nezinu, priecāties vai skumt, ka Pikaso paliktu bez mūzas.