|
Kad nu biju nobraucis visu Skolas ielu līdz pat Esplanādei, drusku apjuku un nolēmu doties tāļāki ne pa veloceļa turpinājumu, bet vienkārši diagonāli pa parku.
Uuuun, kā gadījās, kā ne, braucot nebūt ne pašnāvnieciskā, bet tādā puslīdz spriganā ātrumā, iebraucu garumgarā suņa pavadā, ko neganti turēja starp pekinieša tipa sunīti un sevi kāda zolīdas bābas pasugas Kundze pašos labākajos 45-os or so gados. Bremzēju un nometu riteni zemē, tad sastingu.
Aiz izbrīna, dzirdot ar kādu, tādu ... apvītušu, kūtru niknumu viņa pār mani izlēja savu litāniju, vēršoties te pie savas blakusbiedrenes (arī ar suni), te pret Kalpaka varonīgo aizmuguri. Par to, ka es esmu idiots un kretīns, un cik jau nabaga sunīšus neģēlīgie velopisēdisti ir noslaktējuši, un lūk VIŅIEM jau esot TIK DAUDZ vietas atvēlēts UN VĒL NEESOT GANA un viņi lien un lien parkā, kur godīgi cilvēki staigā!oneone!
Es kādas desmit sekundes vēros viņas tuklajā hennas frizūras ieskautajā ķocī, no kura pastkastītes spraugas vēlās noapaļoti, glumi krievu lāsti, kuri jau bija dzimuši miruši augšminētā kūtruma dēļ. Saministinājos. Sapratu, ka ja būtu vairāk laika un šādas situācijas būtu bijušas iepriekš, šeit nu es beidzot būtu varējis pateikt kaut ko treknu un kārtīgu par cilvēku savstarpējo attiecību kultūru. Bet neko citu neattapu, kā viņu pieklājīgi pasūtīt.
Tālāk braucot vēl aizdomājos par to, ka, protams, atbildība bija mana, bet ne tikai mana -- man kā riteņbraucējam bija jāuzmanās, viņai kā suņa saimniecei bija arī jāuzmanās. Bet, godīgi sakot, dzirdot reakciju, izpratne un atvainošanās prātā nenāca nemaz.
|