Neslikta Paul Graham eseja par to, kā ikdienā vecākiem vairāk pašiem jāpiefiksē, kad viņi melo bērniem. Pols nesaka, ka melot nekad nevajag (un parāda, kāpēc šad tad vajag), bet aicina to pašiem vairāk apzināties un apzināties, kad ir būtiski ko mainīt.
Galvenais piepilsētas rajonu uzdevums ir nodrošināt aizsargātu vidi, kur bērniem uzaugt. Un tā šķiet lieliska 10gadīgajiem. Man patika dzīvot piepilsētā, kad man bija 10. Es neievēroju, cik sterila tā bija. Visa mana pasaule nebija lielāka par pāris draugu mājām, līdz kurām es aizbraucu ar riteni un mežiņu, kurā paskraidīt. [...] Piepilsētas ieliņa bija tieši pareizā lieluma. Bet, kad es kļuvu vecāks, piepilsēta sāka justies smacējoši neīsta.
Dzīve var būt tīri lieliska 10 un 20 gadu vecumā, bet bieži ir kaitinoša 15. Tā ir pārāk plaša problēma, lai to še atrisinātu, bet viens no iemesliem, kāpēc dzīve 15 gados derdz ir tā, ka bērni ir ieslodzīti pasaulē, kas domāta 10gadīgajiem.
[...]
Vecāki zina, ka viņi ir slēpuši faktus par seksu un daudzi kaut kādā brīdī apsēdina bērnus un paskaidro vairāk. Bet tikai daži pastāsta par atšķirību starp reālo pasauli un kūniņu, kurā bērni ir uzauguši. Apvienojiet to ar pašpārliecinātību, kuru vecāki cenšas iepotēt saviem bērniem, un katru gadu jūs dabonat jaunu ražu ar 18gadīgajiem, kuri domā, ka zina kā jāvada pasaule. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
