Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Par džimrakstu.


Kā izskatās man no mana punkta, tas ir sakrāls jautājums par ticību. Mums visiem ir nosacīti organiska vēlme kaut kam ticēt -- vai nu lai radītu (kaut daļēji) dzīves jēgu vai lai sajustos kā kāda sociuma sastāvdaļa - viens no savējiem.

Reliģija derēja itin labi jau labu laiciņu, bet vakar, lasot Fukujamu man ienāca prātā arī viens iespējams iemesls kāpēc, piemēram, kristietībā ir krīze. Proti, kā raksta viņš un pirms viņa arī daudzi citi -- kriestietība bija laba reliģija paverdzinātiem cilvēkiem. Tagad tas vairs nav aktuāli, vai vismaz nav aktuāli tādā formā, kā agrāk. Ir grūti pārdot aizkapa atbrīvošanās un laimības vēsti cilvēkiem, kuriem tāpat jau klājas tīri neko (līdz ar to vienīgais, ko kristietība vēl var pārdot - tas ir ezotērisms un rituāls -- rituāls, kas dod kopības sajūtu).

Bet es novirzos. Tātad. Ir vēlme ticēt, bet ir arī apziņa, ka ticība var izrādīties falša. Ka atbalstot geju gājienu, tu patiesībā atbalsti sūdubrāļa provokāciju, kurš izliekas par kristieti un rīda vienus otriem virsū peļņas dēļ. Ka vicinot karodziņu paklaigājot par Tibetas atbrīvošanu, tu tai pat laikā valkādams Ķīnā ražotas kurpes, pats sevi nodod. Ka Tibeta ir tāda pati vieta kā visas citas ārpus kaut kāda nosacīti neliela gaismas laukumiņa, kurā cilvēki var puslīdz mierīgi darīt puslīdz visu ko grib.
(Viens no galvenajiem iemesliem nespējai ticēt ir, protams, mūsu dārgie masu mēdiji un viss tas, ko uzzinām par viņiem ik pa brīdim.)

Mans viedoklis ir, ka tam nav principiāla nozīme. Proti. Es nemeklēju Tibetas atbrīvošanā vai parakstos par Saeimas atlaišanu kaut kādu kredo, kuram varētu sekot. +/- neesmu spējīgs ticēt (un tas ir sasodīti nepatīkami, ticiet man. Skatos uz reliģioziem fanātiķiem ar skaudību). Vienīgais, kas man ir -- ir laiks, ko es varu veltīt kādas idejas atbalstam, ja es esmu pie sevis izsvēris, ka tā ir atbalstāma. Tā kā laika man ir maz, un ideju apkārt virmo daudz, tad loģiski, ka lielākā daļa man paliek neitrālas.

Tā bija ar Satversmes grozījumiem. Bet es gribēju teikt, lūk ko. Vienalga, kas bīda grozījumus -- vai tie būtu nesaprašas, kurus kāds uzkurina, vai patiesi norūpējušies cilvēki, vai smalki kombinatori. Vienīgais, kad ir vērts šos grozījumus atbalstīt, ir ja esi tos izlasījis un prātā apdomājis, ka ir vērts. Un tad arī būs vērts, neatkarīgi no tā, kas viņus bīda. Es nevaru atļauties neatbalstīt labu ideju vai realizāciju, tikai tāpēc, ka tur ir klāt kādi mudaki. Viņi arī var stipri vien pārrēķināties bīdot savas shēmas.

Dzīvs piemērs ir jaunākā Latvijas neatkarības proklamācija 90.gados. Ik pa brīdim runā, ka to virzīja KGB aģenti un kas vēl nekas. Bet vai tāpēc būtu bijis labāk, ja tā proklamācija nebūtu bijusi?

Summary: es domāju, nespēja ticēt/paļauties ir ļoti laba lieta, jo pārāk daudz kas ir noticis ar sarkankarogotiem saukļiem uz lūpām. Tā nav patīkama lieta, bet ir noderīga. Tai pat laikā ticības trūkums nenozīmē, ka esam paralizēti. Mēs vienkārši atbalstām to, ko esam izsvēruši par pareizu esam pēc savas labākās sirdsapziņas.