Bija tā, ka U. neēda teju neko un gulēja cauru dienu un nakti ierāvusies tumšākajos stūros. Šitā gāja kādu nedēļu, un vetārsts (pie kura, protams, aizvedām tikko kā bija skaidrs, ka tas nav vienas dienas pasākums, bet lielāka ķeza), detektēja, ka kaķim vienkārši sāp. No nierakmeņiem visticamākais. Pret kuriem īsti neko tur iesākt nevar.
Deva pretsāpjuzāles vienas, deva līdzi otras, jo tās pirmās ilgi nevar -- krīt uz aknām. Un ieteica mums no kaķīša atvadīties, ja viņš turpina neēst un kristies svarā. Devām uz aknām krītošās zāles, jo otras neko nelīdzēja, kādu nedēļu šitā mēģinājām saprast, kā viņai ko līdzēt, bet jau gatavojāmies neizbēgamajam. Tam mums iedeva līdzi arī vēl trešās -- morfijveidīgās pretsāpju, kad nu viņai parastās vairs nelīdz. Un tad arī vest iemidzināt.
Domājām uz beigām tad kaķi turēt nonstop bezsāpju stāvoklī ar tām pretaknu zālēm, un dot viņai, kas nu tāds garšīgāks -- varbūt vismaz ko ieēdīs un būs kāds prieciņš. Blakusesošajā zooveikalā mums iedeva tādu slapjo barību: "šitā točno visiem kaķiem garšo!".
Un, ziniet, garšo.
Garšo tā, ka kaķis atkal staigā, atkal iziet ārā ik pa brīdim, un vienā brīdī vnk pārstājām dot tos pretsāpju līdzekļus. Rij nemaņā. Tikai to konkrēto vienu slapjo paiku -- vienu vai divus paveidus no viņas, bet toties ēd. Pieņēmusies atkal drusku svarā (piesitam pie koka), guļ, protams, daudz, bet ne tikai.
Saprotam, ka gan jau jebkurā brīdī atkal var sākties s*di, bet pagaidām tāds prieks, ka izturēja vismaz to krīzi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}