Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Par to jau tieši ir stāsts, ka gaume tātad sanāk kaut kas tāds, ko, kā mums stāsta, izkopt.

Panākt, ka tava gaume kļūst atbilstoša. Atbilstoša kam? No komentāriem, kuri proponē labo gaumi, izklausās -- kaut kādam teorētiskam grūti noformulētam ideālam.

Bet, lai būtu, nemēģināsim definēt labu gaumi, patinam atpakaļ un paskatāmies uz sākumpunktu.

Ir cilvēks, kuram, pieņemsim, ir sūdīga gaume, lai vai ko tas arī nozīmētu.

Tātad, šim cilvēkam šķiet pievilcīgas lietas, kas neatbilst labajai gaumei. Ja gribam būt precīzi, tad visticamākais, neatbilst kaut kādai lokālai vietējai izpratnei par skaisto (jo tas, ka šīs izpratnes ģeogrāfiski atšķirīgās vietās un kultūrās mēdz būt ļoooti dažādas, tā kā būtu gana acīmredzams). Teiksim, 21.gs Latvijas iedzīvotāju zināmai daļai var šķist bezgaumīgi paklāji pie sienām. Bet ir mums, tātad, šis personāžs, kas uzaudzis ar tādiem, kam tie dabiski iederas viņa vecāku panelenes dzīvoklī un viņš arī tādus sev grib pie sienām.

Un tad pēkšņi viņš saprot, ka ir dzīvojis galīgi nepareizi un sāk "izkopt labu gaumi"? No kā gan tā pēkšņi? Es teiktu, vai nu tāpēc, ka saskaras ar sociālu nosodījumu vai ir dzīvē sastapies ar kādiem specifiskiem apstākļiem, kas liek viņam saskatīt skaisto citādāk vai citur.

Un jautājums, -- vai viņam būtu lielāks pamats justies lepnam par to, nekā zilacainam blondīnam par to, ka viņš ir zilacains blondīns vai patriotiskam latvietim -- par to, ka viņš ir latvietis?

Es teiktu, ka īsti nav par ko. Vienā gadījumā viņš ir adaptējis jeb pakļāvis savas iemantotās idejas konkrētajam sociumam, lai tajā iekļautos, un otrā gadījumā viņš ir saskāries ar, iespējams, kaut ko sakrālu, šī vārda visplašākajā nozīmē, kas ir pamainījis viņa personību.

Abas šīs lietas var uzskatīt par veiksmīgām vai labām, novērtēt atzinīgi, ja ir tāda vēlme. Bet lepoties? Manā uztverē tas, vai es iekļaujos konkrētajā sociumā ar savām estētikas kategorijām, diez vai būtu uzskatāms par pamatu lepnumam.