Ar zināmu interesi uzzinu Latvijas dīvainības mantojuma jomā.
Nezinu, kā citi no tiem, kas nav ar to saskārušies, ir iedomājušies mantojuma procesu, bet es, kad par to sāku domāt, biju iedomājies aptuveni tā: tiek izsludināts, ka persona ir nomirusi; visi, kas domājās mantinieki, piesakās; visi, kas domājās esam kreditori piesakās; mantinieki paskatās, vai tur kas sakarīgs paliek pāri un tad vai nu pieņem mantojumu vai atsakās.
Ka bi ne arī. Tvists šeit notiek pasākuma pēdējā daļā, lasiet uzmanīgi.
Tātad, ja domā, ka esi mantinieks, rikšo apkārt.
Pirmkārt, tev vajag pie notāra, kurš uzraksta petīciju tiesu izpildītājam.
Tiesu izpildītājs tad skatās ZG, izsūta pieprasījumus visām bankām ziņot par to, kas kur mirušajam piederējis, sastāda "inventāra sarakstu" (t.i. īpašumus un naudas, kas mirušajam bija) un tev atdod.
Tad tu dodies pie notāra un viņš izsludina pieteikšanos uz mantojumu -- tas īpaši kreditoriem, bet, nu, protams, arī varbūt citiem mantojuma gribētājiem.
Tagad, uzmanību, tvists! Pa šo pieteikšanās laiku arī tev ir jāpiesaka savas pretenzijas uz mantojumu.
Proti, nevis vienkārši tu saki: "jā, es labprāt apskatīšu, kas tur sanāk", bet tev
šai laikā kopā ar kreditoriem ir jāpasaka: "jā, dodiet man to visu, the good, the bad and the ugly!"
Saprati, kur
Pareizi. Tvists ir tajā, ka līdz pat pēdējai dienai var uzrasties kreditors, kuram pret mirušo bija prasības, kuras tu tā arī neuzzini, pirms nav par vēlu.
Un... [tvista galvenais punkts] tu, pieņemot mantojumu, paraksties uz parādiem pat tad, ja tie PĀRSNIEDZ MANTOJUMA VĒRTĪBU.
Yep. Ne vien tu nevari zināt uz ko tu paraksties, bet tu riskē ne tikai ar mantojumu, bet arī ar savu mantu.
Vienīgais izņēmums -- ja mantotājs ir nepilngadīgs. Tad gan atbild tikai mantojuma apmērā.
Satriecoši, ne?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}