Nu, par to 21. gadsimtu, mana doma bija aptuveni tāda, ka, ja, teiksim 19.(?) gadsimtā prasīt ūdensklozetu darbavietā bija absurdi, jo tie pat mājās ļoti daudz kur nebija, tad 21. gadsimtā būtu manuprāt, neatbilstoši, ja, piemēram, fabrikā vai citā vietā, kur ūdensvads ir pievilkts, darbiniekiem tas nebūtu. Un savukārt tur, kur nav, tad būtu jābūt pārvietojamām tualetēm. Tādas visādas lietas, kas dīvainā kārtā tomēr ne visur tiek nodrošinātas.
Darbs var būt darbs visāds. 8h pie konveijera laikam pat likumdošanā ir noteikts, cik un kādiem jābūt pārtraukumiem, vai ne? Kādi ir ergonomikas parametri kasieres darba vietai, kādi fabrikas konveijera strādniecei. Cik no tā reāli tiek ievērots?
Citādi es runāju par tādām, ne vienmēr likumos nodefinējamām lietām kā attieksmi un sakārtotību.
Ir atšķirība, vai uzņēmējam ir pojebaķ, kā viņa uzņēmumā ir strādāt, vai viņš cenšas nodrošināt tādu darba vidi, kurā par darbinieku labsajūtu tiek bišķiņ padomāts. Sākot no tīrām telpām un beidzot ar to, vai ar darbinieku runā pieklājīgi vai bļauj virsū.
|