Ir tādas dienas rudenī, kad gaiss ir vēsi dzidrs un īpaši caurspīdīgs, vienīgais, kas tajā pinās, ir viegli dūmi no apkārtējās vasarnīcās dedzinātiem ugunskuriem.
Tas ir tas laiks, kad mans tēvs vāca nost Ziemas Ābolus ar tādu kā garā kātā uzbāztu kronīti, šī parikte citlaik stāv atslieta pret mājas sienu un tajā šovasar bija ieperinājušies putneļi.
Pēc tam viņš Ābolus lika otrajā stāvā tukšā istabā uz grīdas, kur tamdēļ viscaur bija rūpīgi izklātas avīzes un Āboli tika likti viens otram blakus, bet tā, lai nesaskartos.
Un vēlāk, kad palika pavisam auksts, mēs ar viņu braucām tiem pakaļ. Otrais stāvs bija pilns ar aukstu ābolu smaržu, un mēs tos krāmējām viņa milzumlielajā, bezformīgajā un mūžvecajā zaļa brezenta mugursomā, kura arī vēl ilgi pēc tam Rīgā smaržoja pēc āboliem.
Un, protams, krāmēšanas laikā mēs tos arī ēdām, sulīgus, saldus un aukstus.
Tagad es tos vienkārši paņēmu līdzi, negaidot, kad paliks aukstāks.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}