Pilnmēness nogurdinātie - mūsdienu apokalipse

Tiem, kas mani ir sastapuši, var būt gadījies klātienē novērot pie manis tādu sabiedrībā neganti izplatītu, drusku slimīgu tieksmi vietā un nevietā lietot fotoaparātu. Droši vien tas tiešām ir kaut kāds jauna daikta ieguvēja sindromu, ko derētu aprakstīt psihiatriem vai vismaz psihologiem. Taču vispār jau arī man vienā brīdī ir pielecis, ka fotografēšana var ne tik vien būt kaut kādā ziņā aizskaroša apkārtējiem (kas pats par sevi būtu gana liels iemesls to neveikt), bet arī tās laikā esi atsvešināts no ap tavi notiekošā — neatkarīgi no subjekta matērijas nepieciešamība organizēt caur skatu meklētāju redzamo tevi izvelk no dalībniekiem skatītājos.

Ja nu vēl man bija kādas šaubas par šīs tieksmes psihopātisko dabu, tad ar vakardienu tās ir izzudušas un notikušo es vēl ilgi pieminēšu murgos.

Tātad, iemēģinot riteni šai sezonai, biju aizripinājies až līdz Vecajai Ģertrūdei, kuras vaļējās durvis vakardienas tveicē mani uzrunāja teju bibliskām domām. Iekšas vēsajā puskrēslā tiešām bija klusi un patīkami; pēc apsēšanās solā jutu zināmu apgarotību, vēlmi nesteidzīgi pameditēt un pavērot gar baznīcu braucošo mašīnu mestos vitrāžu zaķīšus uz jomas griestiem.

Ģertrūde bija praktiski tukša, ja neskaita kādu pa pusei bomzīgu, bet varbūt vienkārši paģirainu jaunu cilvēku pāris solus man priekšā un Grupu. Sastāvēja Grupa no aptuveni 15 cilvēkiem, kas bija nometinājušies pirmajos solos un itin rātni, izskatījās, kaut ko gaidīja. Tādi vidēja vecuma un miesasbūves cilvēki, pāris vecāka gadagājuma — nu 27-60, tā. Kungi uzvalkos, dāmas visai pieklājīgi un garlaicīgi ģērbušās, pa gabalu tāda kā augšējā daļa no zemāko slāņu vidusšķiras. Apkārt Grupai dīdījās kāds acīmredzot noalgots fotogrāfs, kas arī diezgan mierīgi šo to pārbaudīja, uzņēma pāris kadrus ar altāri, un tā.

Tā nu viņi gana rātni sēdēja tur priekšā, es sēdēju aizmugurē un apcerēju pārpasaulīgo.

Pirmā zīme, ka tūliņ viss būs slikti, bija kāds jaunskungs brjūnā žaketē, kurš, acīmredzot fotogrāfa iespaidā, izvilka savu ceļojuma fotoaparātu un jutās spiests nozibināt nabaga nevainīgo svētā ūdens trauku tieši solu priekšā. Tas bija kā signāls vairākiem apkārtējiem, kuri pēc kādas minūtes minstināšanās izvilka savus aparātus un arī piefiksēja, ka ūdens trauks ir turpat un nekas ļauns tam nav noticis. Tad kāda dāma uz 40, tērpusies dziļi rozā, izvilka savu daiktiņu un nozibināja vispirms altāri, tad trauku, tad savā sēdvietā pagriezās un nozibinājās uz kaut ko virs manas galvas — pieņemu, ka uz ērģelēm, tad neticami apmierināti smīkņājot, apgriezās atpakaļ. To vairs paģirainais jaunkungs acīmredzot nespēja izturēt, piecēlās un platiem soļiem izsteidzās ārā no šī nešķīstības perēkļa.

Dāmas izgājiens savukārt bija signāls kādam citam jaunskungam izvilkt savu spoguļkameru, piefiksēt trauku, piefiksēt altāri, vēlreiz piefiksēt trauku, tad piecelties, zaglīgi atskriet līdz ieejai jomā un nobildēt, acīmredzot, savu nelaimes biedru pakaušus. Katrs no viņiem, protams, pēc katra kadra pielieca galvu, sava daikta ekrāniņā pētot, vai tiešām kadrā nav parādījusies Jaunava Marija vai vismaz rozā elefants.

Ar zināmu fascināciju vēroju, kā darbība pamazām pāriet uz personiskām div- un daudzkaujām, kur ziepjutraukaiņi sāka viens otru zibeņot, bliežot tieši sejā aiz muguras sēdošajiem. Te, par laimi, mācītāja un jaunā pāra (M&JP) parādīšanās no sānu ejas īstenā deus ex machina garā pārtrauca šo raganvelnu sabatu pirms katedrāles griesti nogruva pār viņu galvām.

Vai vismaz tā šķita.

M&JP veica goda apli, no sāniem apejot solu rindas, lai nonāktu pie Ģertrūdes galvenās ieejas un tad jau, kā pienākas, visi jauki dotos pie altāra.

Tikko patogēno pseidofotogrāfu banda saprata, kā tas notiks, trīs aktīvākie knipsētāji, kas sēdēja viens aiz otra solos pie centrālās ejas, visi kā viens puspagriezās pret M&JP, izlika ejā savas labās kājas un uz tām atstutēja savus daiktus, ready for the kill. Kad nabaga M&JP beidzot sāka iet pa centrālo eju, teju visi sāka histēriski bildēt, ieskaitot sirmu onkuli tā uz 60, kurš, izskatījās, labprāt iebāztu savu ziepjutrauciņu JP sejās.

Varētu domāt, ka šī katarse būs aparatčikus nomierinājusi, un uz minūti tā arī izskatījās. JP apstājās pie svētūdens trauka(joprojām savā vietā) un mācītājs sāka ceremoniju gluži jauki nostādītā balsī. Iestājās miers, kurā skanēja vien mācītāja balss. Teču te nu savu dēmona apsēstību pilnībā pierādīja brūnās žaketes tips. Viņam nepietika ar to, ka viņš ir bliezis ar savu zibeni M&JP tuv- un tālplānos no brīža, kad tos ieraudzīja; viņš izkāpa no sava sola, aizgāja līdz JP(!), pacēla savu daiktu virs līgavas galvas(!) un ar zibeni blieza no kaut kāda mistiska skatupunkta, kurā noteikti varēs redzēt līgavas matu šķipsnu, baznīcas grīdu un varbūt līgavaiņa kurpju purngalu.

Šinī brīdī man būtu nolaidušās rokas, ja tās nebūtu jau bezspēcīgi saļimušas klēpī. Īsu brīdi vēl žagojos, kad brūnais tips atkāpās no nu jau acīmredzami elles uguns marķētā JP, un stāvēdams ejā no sāniem apzibināja savus lāsta biedrus. Tas nu bija pēdējais piliens un atguvies no sava sālsstaba un pārmetis savus neticīgā krustus, cēlos un pametu šo posta vietu.