vedjmah ieraksta sakarā gribēju padalīties priekā par dzīvokļu remontētāju.
Onkulis kā naktsskapītis — viss tāds vingrs, pozitīvs un ūsains, labākajos spēka gados ap 40; laipns un sirsnīgs nedzērājs (vai tas gadījumā nav oksimorons?).
Štrunts, ka sataisa dažus s*** remonta laikā, kam negadās. Atzīst, ka vainīgs un labo.
Pēdējā no labošanas fiškām ir, lai pats par savu naudu aiziet nopērk, nopērk un pieliek izdrillētā vannas paneļa vietā jaunu.
Šis man tagad zvana un grib zināt, vai es nevaru aizbraukt uz to santehnikas veikalu, kurā pirkts sākotnējais panelis un noskaidrot, kad un kur var dabūt aizvietojumu, jo viņam, redz, neesot veikala tāļruns.
Pēc manas norādes par 1188 esamību iestājās tas, ko mēdz saukt par pregnanto pauzi.
UPD.
Tas man vispār lika aizdomāties, ka cilvēkiem, kuri ikdienā nelieto internātus (un remontētājs izskatās, ka pie tādiem viscītīgi pieder), attieksme pret informāciju un tās iegūšanas iespējām varētu būt tāda no 21.gadsimta raugoties viduslaicīga. Tas pats ar manu māti. Tas pats ar manu brāli (>40). It kā pat nav tā, ka nezina, ka informācijas ir daudz un tā ir pieejama, bet neuztver to kā ikdienā ātri dabonamu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
