Sāksim ar to, ka interneta pieslēgums pirmais zināmais uzradās Latvijai kkad ap 1993. gadu. Un tas bija ne ta MII, ne ta LU pieslēgums uz Vāciju, kas sākotnēji bija pieejams tikai Raiņa bulvārī MII ēkā un Aspazītī, kas tobrīd vēl hausēja LU FMF datorikas nodaļu.
Bija pieejams internāts visādiem urķīgiem un uzbāzīgiem studentiem, no kuriem bija grūti atkratīties. Un pieejams viš bija galvenokārt uz tādas fiškas kā IBM meinfreims, kāds Aspazīti uz to brīdi jau bija un kuru varēja izmantot piesēžot pie apbrīnojami milzīga dzelzs kluča — termināļa. Termināļiem bija rakstāmmašīnas lieluma un svara klaviatūra, un daļai arī - krāsains ekrāns, uz kura varēja redzēt krāsainus burtiņus un citas rakstu zīmes (jo tāda fiška kā "grafika" un patvaļīgu bildīšu attēlošana tiem bija sveša).
Uz šiem termināļiem gāja tādas noderīgas Interneta programmas kā gopher, ftp, telnet ... un laikam arī viss. Iespējams bija arī citas ezotēriskas programmas, bet par kaut kādu WWW mēs tolaik vēl nerunājām (tiesa gan, par to vēl nekur tā īsti nerunāja gadus 3-4, lai arī 1991. gadā tas jau bija izgudrots).
Kā jau studentiem pienākas telnetā tika rautas visvisādas online teksta spēlītes zviedru, somu un amerikāņu serveros -- kaut kas līdzīgs World of Warcraft vai Ever
crackquest, tikai viss notika stingri tekstuāli -- tev serveris uzraksta, kas notiek un kur tu esi, tu uzraksti, ko dari.
Gāmējāmies aizrautīgi, dažkārt diennaktīm no vietas. Tā kā ēkas sargtantes gluži saprotami mēdza Aspazītī pa nakti nevienu nelaist, tad dažkārt, kad nakts laikā sagribējās ēst, bija jāizpilda akrobātiski vingrojumi un jāizmanto pirmā stāva priekšrocības, lai veiktu desantu kāreiz zem datorklases logiem esošajā tramvajgalpunktā un aizskrietu līdz tuvākajam diennaktniekam. Un tāpat atpakaļ. Tā kā 1. stāva logi Aspazītī sākas aptuveni 2m augstumā, vienreiz gadījās nolaisties gandrīz vai uz galvas kādai pēdējo tramvaju gaidošai tantiņai. Tā arī gandrīz nesagaidīja savu pēdējo tramvaju, bet viss tomēr beidzās labi.
Visā šai pasākumā slēpās zināma papildjautrība, ko nodrošināja fakts, ka labu laiku Aspazīša internāta pieslēgums gāja uz MII, pie tam caur īpatnu parikti — radiomodemu, kurš bija iekārts turpat blakus Aspazīša datorklasei citā pirmā stāvā kabineta (tāda savulaik Aspazīša/LU darbinieka Rūdolfa)logā.
Kā jau minēju, turpat tieši ir tramvajgalapunkts — ap Aspazīti slaidu cirkuli met 6. tramvajs, kurš kāreiz zem šiem Aspazīša logiem godīgi atpūšas kādu minūti. Tad nu katrreiz, kad tramvaja dzelzs tonnas godīgi nostājas priekšā radiomodemam, Aspazīša iemītniekiem internāts noklājās, kā saka — ar galiem.
Mācībspēkiem tas jau tā — viņi to Internātu tāpat neizmantoja, bet nabaga studentiem, kuri tiešām aizrautīgi rāva vaļā telnet spēles, efekts bija tāds, ka katras 5 minūtes par godu labajai tramvaju satiksmei uz 2 minūtēm viss apstājas. Un ja tobrīd nabaga students tekstuāli cīnās ar bubuli un viņam šais divās minūtēs vajadzētu vismaz pāris reizes uzrakstīt spēlei "sist bubulim ar milnu!", tad reče nu -- viss, ko viš uzraksta aiziet tik pēc divi minūtēm. Pa kuru laiku jebkurš kārtīgs bubulis studentu, protams, ir manījies noslaktēt. Studenta lielākais ienaidnieks, uz kuru glūnēt zvērojošām acīm, bija tramvaja vadītājs, kas izkāpis drusku uzpīpēt, pirms doties tālāk.
Bet ko stipram padarīsi — ja arī students izmantojot savas personiskās pazīšanās mēģināja iepīkstēties augšminētajam Rūdolfam, vaj tad tiešām nevarētu to radiomodemu pacelt stāvu augstāk — tad Rūdolfs tikai smīkņāja savu Gārfīlda(kuram viņš tiešām bija ārkārtīgi līdzīgs) smaidu un vienīgais, ko no viņa varēja izspiest, bija slavenais teiciens par to, ka tā jau universitāte būtu laba vieta, ja tik visi tie studenti pazustu.
Tādi laiki bija un tādi pīrāgi. Visi Netscape Mosaic un vēvēvē, tas viss bija stipri pēc tam — un sākumā viņos ar nekā daudz nebija, jo tur sēdēja akadēmiskās institūcijas un valdības iestādes. Vieni no pirmajiem komerciālajiem www izmantotājiem, šķiet, bija dažādas datubāzes, bet ja tu kādam 95. gadā teiktu, ka pēc gadiem 10 internetā varēs nopirkt apakšbikses, uz tevi raudzītos kā uz idiotu.