Un vecā sieva, ak, laipnais un žēlīgais valdniek, attrauca jaunai uzvarētājai:
Tie nav vis joki! Es iešu ar tevi lauzties!
Bet daiļā kundze sacīja:
Ak, mana pavēlniece, Posta Māte, ja tu no tiesas gribi spēkoties, tad nāci un palūko!
To teikusi, viņa pietrūkās un metās virsū vecenei, un tā nu aizelsdamās šņāca nevarīgā piktumā, un mati viņai uzspūra kā eža adatas.
Un vecene teica:
Es zvēru pie Mesija, ka lauzīšos ar tevi kaila!
Te vecā netikle noģērba visas drēbes, un atraisījusi bikses, aizmeta tās un viduci apsēja tikai ar zīda lakatiņu; tā nu viņa parādījās visā savā derdzīgā gļetumā, un izskatījās kā čūska ar melniem un baltiem raibumiem. Un pievērsdamās jaunai kundzei, viņa uzsauca:
Ko vēl gaidi! Dari to pašu, ko es darīju!
Te jaunā kundze sāka lēni noģērbt savas drēbes un beidzot nometa arī bikses no tīrākā zīda. Un visa daiļumā un jaukumā nu bija redzami viņas gurni, ka marmorā cirsti, un gurnu vidū baltāks par pienu un dzidrāks par kristalu priekšā spulgoja apaļš un pūkains pauguriņš, un viducis ar rožainām bedrītēm un muskusa smaršu, kā anemonu dārzs, un krūtis koši rotāja divi apaļi granātu āboli ar rožainiem galiem. Pēkšņi izliekušās, abas sievietes metās viana otrai virsū un sakampās rokām.
[...]
Un raugi, pēc pirmā sakampiena daiļā kundze viegli atlēca, un ar kreiso roku sažņaugusi vecenei rīkli, ar labo roku saņēma tai kāju, pacēla to gaisā un nodrāza pie savām kājām tik sparīgi, ka vecene locīdamās un kungstēdama smagi nozvelās zemē, bet krītot viņai kājas tirinājās gaisā un redzami bija visi viņas krunkainās miesas smieklīgie un nejaukie sīkumi.
Un visu šo ainu no augstumiem apvizēja mēnesnīca.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}