|
Nē, es saprotu, virtuvē OK, tur atvilktnes tiek izmantotas ikdienā, un es piekrītu, ka gan tās, gan durtiņas trauku skapim palīdz. Tas pats ar drēbju skapjiem.
Un varbūt māksliniekiem, zīmētājiem, un citiem, kuriem rakstāmgalda atvilktne ir ikdienas lietošanas priekšmets, kur lietas ir savā kārtībā, jo tās katru dienu jāvelk ārā un jāliek iekšā, līdzīgi kā virtuvē.
Bet man jebkura rakstāmgalda atvilktne, lielie skapji vai plaukti ar durtiņām -- tiklab mani, kā pie citiem redzēta -- tas ir bardaks un haoss, kurā lietas tiek iemestas, lai par tām nekad neatcerētos, kad tās ir jāsameklē, un kuras jāpiņķerē laukā un jāpārlasa un jāpārmeklē katru mīļu reizi, kad tomēr atceries. Stiklotie grāmatskapji kā tāds savdabīgs kenotafs, kur Konversācijas vārdnīcu un Raiņa kopotos rakstus sargā koka lelles tautastērpos vai ceļojumos iegādātie ķinķēziņi. Abi rada vieglas grēmas un instinktīvu nevēlēšanos skapim tuvoties. Iespējams, mūsu senči, kas nevarēja vairs turēt zārku bēniņos, kopš bija spiesti pārvākties uz dzīvokļiem, neapzināti vēlējās pēc nāves tikt iemūrēti šajos kultūrslāņos.
Nav dzīvē daudz lietu, ko es sirsnīgi ienīstu, bet bērzi un rakstāmgalda atvilktnes -- pfah! |