|
Principā sapratu, ka pirmie faktiskie ikdienas kiborgi būs diabētiķi.
Proti, ja mēs definējam kiborgu kā kaut ko tādu, kas organismu sakombinē ar mehāniku, lai uzlabotu kādu cilvēka esošo funkciju, vai izveidotu jaunu -- nevis tikai mēģinātu atjaunot kaut ko zaudētu, kā gadījumā ar protēzēm.
Jo diabētiķiem organisms neizstrādā insulīnu (kas nepieciešams gan, lai justu izsalkumu, gan, lai apēstais tiktu izmantots).
Līdz ar to, tikko mums būs praktisks, ikdienišķs zemādas čips, kas ražos insulīnu un pados to organismam, kad vajag -- un, ko varēs regulēt arī pats -- tā diabētiķi būs spēruši soli aiz organisma funkcijas atjaunošanas (ko lielā mērā dara tagad) un nonāks priekšā pārējai cilvēcei.
Jo varēs pateikt savam organismam -- tā, šodien es neko daudz nedarīšu -- samazini man insulīna ražošanu. Un, hrjasj, nejutīs izsalkumu.
Tas, ko diabētiķi patlaban dara ar šļircēšanu un pirksta dūrienu mērīšanu sanāks kopā un radīs biomehānisku, cilvēka kontrolējamu vadības bloku, kas aizstās esošo organisma Langerhansa saliņu darīto -- uzlabojot to. |