|
[..]vienīgās dzīvās radības, ko mums izdevās iegūt, bija ap trīs simti četrdesmit melnas ērces – dažāda vecuma un lieluma,– kurām, šķiet, vislabāk patika Lunas un Helmuta smaka, tāpēc tās bija uzkritušas tieši viņiem. Abiem nelaimīgajiem vajadzēja iet uz tuvējo upīti izģērbties; noņēmuši no ķermeņa visciešāk piezīdušos kukaiņus, viņi apsēdās un sāka izlasīt atlikušos no apģērba krokām un vīlēm; abi kā paviānu pāris sēdēja kaili uz akmeņiem un knibinājās ap drēbēm.
— Ir gan savādi radījumi šīs ērces, — es ierunājos, atnācis pie upītes, lai paziņotu, ka ēdiens gatavs, — parazīti ar pareizu nojautu. Zinātniski konstatēts, ka ērces mēdz uzbrukt pašiem nepatīkamākajiem kādas ekspedīcijas dalībniekiem… parasti dzērājiem, pamuļķiem vai morāli pagrimušiem cilvēkiem.
Luna un Helmuts blenza manī.
— Vai gribat, lai mēs ar Lunu jūs iemetam, lūk, tajā ūdenskritumā?
— Jums tomēr jāatzīst, ka mazliet dīvaini tas ir. Neviens no medniekiem nav dabūjis ērces, lai gan parazītiem viņi ir labu labā ēsma. Arī man nav ērču. Vienīgi jums abiem. Te būtu vietā visiem zināmā paruna.
— Kāda? — Helmuts aizdomīgi vaicāja.
— «Tāds ar tādu saprotas»,— es sacīju un mudīgi steidzos atpakaļ uz nometni, iekams viņi nav paguvuši uzaut zābakus un mesties man pakaļ.
// Dž.Darels, "Noslēpumaino trokšņu zeme". |