|
Var jau būt, ka arī nerekomendē. Bet viņai ir tāda tongue-in-the-cheek detektīvsērija (kā parasti, mazo stāstu) par Tommy un Tuppence, vīrs un sieva, kas aiz lielas ziņkāres un vēl šā tā kļūst par detektīvu aģentūras tēlotājiem.
Nu, lūk, un šie, savukārt, vēloties izlikties par detektīviem, tad arī izmēģina patēlot citus tālaika krutos literāros detektīvus -- tur bija vesela kaudzīte, katrā stāstā pa vienam (tipiski pārim). No kurienes arī man radās info tai skaitā par Dr. Thorndyke, juristu-mediķi kā (acīmredzot tālaika populāru) fictional detektīvu.
Stāstu ir šausmīgi daudz, es lasu jau otro vai trešo megapaku. Literārā kvalitāte dažiem ir visai laba, dažiem drusku mazāk, daži ir tādi rinse-and-repeat, bet daži ir tiešām lieliski. Kas liek zināmā mērā aizdomāties, savukārt, ir tas, kādā līmenī pirms 100 gadiem Lielbritānijā jau bija zinātne, zinātniskā metode un tās izplatība, ja tā jau tiek demonstrēta ikdienas detektīvos.
I mean, es nesaku, ka, piemēram, pie mums nekā nebija, taču 20.gs. sākuma latviski tulkoto pieckapeiku detektīvu līmenis tomēr, šķiet, bija, labākajā gadījumā Volless, Niks Kārters un citi primitīvi. Kurpretī lasīt Torndaiku ir tāda puspopulārzinātniska bauda.
Recommended detektīvu cienītājiem. Jārēķniās tikai, ka tā kā stāstu tiešām ir kaudze, tāda zināma vienveidība dažbrīd būs; bet daži konkrēti stāsti savukārt būs visai oriģināli. Ak, jā, un lokālais Vatsons ir ūberidiots, rakstniekam tomēr vajadzēja viņu pataisīt druuusku sakarīgāku (pēdīgos stāstos tā arī izskatās).
 |