|
Palasījos apkārt šausmu lietas un sapratu, ka man ir jāatzīstas. Es esmu rasists. Nē, seksists. Nē, tomēr fobohoms — tas ir nē, kā viņu... eidžists laikam, ja?
Pa lielam cilvēku vecums mani interesē tikai sekundāri. Palasot citu cibas, saprotu, ka tas tāpēc, ka es reti izmantoju sabiedrisko transportu. Kāds mans draugs, arī eidžists (un pie reizes arī viss pārējais, kā jau mēs visi īstenībā) reiz sensenos laikos nosauca trolejbusu rīta pusē par gerontoloģijas parku.
Toreiz es par viņu pavīpsnāju. Arī tagad mani nemulsina, netracina un nekādi netraucē solīdi kungi un kundzes ne uzgaidāmajās telpās, ne tirgū, ne stacijā, ne uz ielas.
Bet ir viens izņēmums. It īpaši pēdējā gada laikā, braucot ar sabtransu, es saskaros ar parādību, kas man tiešām sit korķus. Un tas ir tas, ka šie solīdā vecuma ļaudis, no kuriem es nemaz tik ļoti taču vairs neatpalieku, ... kā viņi kāpj iekšā tai sabiedriskajā. Ja man tas būtu vizuāli jāapraksta, es bez Dantes citātiem neiztiktu. Kā viņi (pārsvarā jau, protams, viņas), savstarpēji grūstoties, cīnās par vietu tieši pretī Elles hidrauliskajiem vārtiem. Kā viņas (dažreiz jau arī viņi, bet tie kungi kaut kā tomēr stipri retāk) neskatās ne virsū, ne īsti garām tiem, kam jāizraujas no šīs riteņotās Sodomas, bet cenšas, cita citu pārspējot, sagrābt roku balstu un iesvempties iekšā, pirms vēl pirmā šķīstītā dvēsele ir spējusi izdvest "Palaidiet, lūdzu, ārā!".
Goda vārds, tu skaties virsū un tu jūties kā zombiju uzbrukumā. Un nav te attaisnojuma tam, ka cilvēki ir veci un vārgi un knapi stāv uz kājām. Tie, kas knapi stāv uz kājām, tie kāreiz novērtē apkārtni un saprot, ka pasaule(neprāts!) pastāv arī ārpus trolejbusa.
Ja man ko tiešām gribās, tas ir megafons, ar kuru bļaut pie izkāpšanas: pasaule eksistē, solipsisms ir miris, lai dzīvo tie, kas izkāpj; trolejbuss bez jums neaizbrauks!
P.S. Jā, mani novērojumi no sabtransa eksperimentiem ir tieši tādi, ka tas ir kaut kas raksturīgs tieši kungiem un kundzēm sākot no pensijas vecuma. |