Sazvanīja mani, tātad, piektdien māmuļa, ka vasarnīcā duravas vairs neslēdzoties vaļā. Nedaudz amizantu šo faktu padarīja tas, ka aizslēgusi ta viņa durvis, apzinīga būdama, bija uz nakti, no iekšpuses. Apsolījos sestdien aizbraukt un pamēģināt tikt iekšā, ko arī konscentuāli
† izdarīju. Lieki teikt, ka man nekādu problēmu ar atslēgām neradās ne no iekšas, ne no āras, par ko es pie sevis tādā vīrietiskā snobismā nosmīkņāju — sak: siev'tes!— toties es varēju ievērtēt, kā māte, kopistiski ar suni izkāpdama pa logu, ir artistiski nomaskējusi faktu, ka logs nav aiztaisīts.
Proti, viņa bija izmantojusi kaut ko līdzīgu marles striķim, kas bija no iekšpuses piesiets pie loga roktura un loga ārpusē piesiets koka gabalam, kas, savukārt, atdusēdamies uz ārpalodzes, tātat, nodrošināja, ka logs neveras vaļā (uz iekšu). Šo inženerzinātnisko konstrukciju ārpusē piesedza kāds drēbes gabals, kas, jāatzīst, tik tiešām radīja iespaidu, ka logs ir zolīdi ciet, tikai nez kāpēc uz āra palodzes atstāta mētājas aizdomīga parpala. Vienkārši, bet strateģeniāli, māti var droši likt par maskēšanas meistaru, piesegt vājās vietas.
Nu lūk, vasarnīcā aiztaisīju logu, savedu visu kārtībā un aizbraucu, bet vēlāk tik atcerējos, ka esmu tur šo to aizmirsis, pēc kā šodien būtu jāierodās vēlreiz.
Uz paģirām kaut kur braukt nevajag, paģiru laikā ir, latviešu vecmeistara vārdiem runājot, jāguļ zem ziedošām ābelēm un jāklausās maiga mūzika. Bet nu saņemos un aizvelkos, pa ceļam vēl sastopu māmuļu, kas iedod kaudzi ar parpalām, ko aizvest — mātei krājējžagatas daba, kā jau daudziem padomjlaiku mūžu pieredzējušajiem.
Aizvelkos, tātat, ar vilcienu pusstundu, nosteberēju puskilometru, kas stāvokļa dēļ liekas ilgstam teju mūžību, un ar atvieglotu nopūtu nolicis
žagaru saišķi, lieku atslēgu iekšā, un — nekā.
Neslēdzas, maita.
Izmēģinos tā un šitā, un gandrīz visu, atskaitot fizisku durvju uzlaušanu, ko tomēr negribas darīt. Un nekā. That is a door well-locked. Arī naža nav līdzi, ar ko vismaz kādreiz tīņa gados esmu to logu taisījis vaļā arī no āra.
Tā arī aizbraucu, vien atstājis par sava apmeklējuma piemiņu sarkanu parpalu maisu pie namdurvīm.
†Pārāk jau nu iepatikās
mēles mežģis, anglicismiem, barbarismiem ū.cē. būt!