Nupatās aktivizējusies diskusija pie
zivju tomātiem un daži no jautājumiem, kas tur uzdoti, liek aizdomāties par cilvēku priekšstatu par savu ķermeni, tā funkcijām un iespējām.
Kaut kur no vēstures aizmežotiem gadsimtiem acīmredzot velkas līdzi priekšstats par cilvēka ķermeni kā templi: nemainīgu, nevainīgu un neaptraipītu. Kuru, mēs, protams, varaam pamainīt, savainot un aptraipīt, bet kurš cenšas atjaunoties savā smalkajā tīrībā, un tikai mūsu neģēlīgās apiešanās dēļ beigu beigās mums uzdod.
Well, here's the news for those in the back seats.
Mēs sākam mirt tai brīdī, kad piedzimstam. Un to nosaka lielā mērā mūsu gēni. Kas nebūt nav hrestomātiski hierarhiski sakārtoti ideālas būtnes rasējumi, kuros varbūt šad tad arī iezagusies kāda radiācijas rezultātā radusies nejauša ģenētiska kļūme, bet gan milzumliela miskaste, kas satur kaudzēm nevajadzīgu, kaitīgu un pusatmirušu iestarpinājumus no seniem laikiem, vīrusiem un velns viņu zina kā vēl; un tas viss daudz maz vispār šancē tikai tāpēc, ka evolūcijas gaitā ir izveidojušās puslīdz stabilas dubultas un trubultas drošības sistēmas un pielāgojumi (tie, kuriem nebija, vienkārši atmira).
Bet cilvēks ir nevis stacionāris, līdz 30 gadiem viegli augošs templis, bet gan kloāka, kurā gadu gaitā arvien uzkrājas papildus kļūmes ģenētiskās atražošanās sistēmā, un ja mēs nenomirstam no pārdzeršanās un aptaukošanās 40 gadu vecumā (īpašs sveiciens Latvijas vīriešiem), tad mēs nomirstam no kādas kaites drusku vēlāk, kas jaunībā, kamēr vēl mūsu pašu gēni nebija ķermeni galīgi sad***uši, mums būtu pagājusi garām daiņodama.
Kad mēs mirsim, par 99% tas būs nevis no ĢMO, bet gan no mūsu pašu ķermeņa gēnos snaudošām vīrusu atliekām, kuras akli pavairos mūsu pašu šūnu atražošanas sistēmas.
Es pirms pāris gadiem še pat deklarēju, ka nāve ir kumulatīva parādība. Man pat nebija ne jausmas, cik ļoti tas atbilst patiesībai.