|
Laikam jau ir neizbēgami, ja cilvēks pārņem secinājumus par pasauli no savas tiešās pieredzes arī tad, ja šī tiešā pieredze ir visai ierobežota. Īstenībā — jo ierobežotāka, jo drīzāk secinās, vai ne?
Tas zināmā mērā attiecas arī uz profesionālo, hmm, kretīnismu, kura blakusīpašība diemžēl ir kāreiz pašam sava p.k. neapzināšanās. Līdz ar to man nav iespējas ilustrēt ar pašpiemēru (esmu spiests lūgt to darīt jums) un varu tikai piesaukt savu māti, kas būdama lielāko daļu mūža nevis vienkārši abstrakts ārsts, bet dežūrārsts slimnīcā, ir gana atskatījies smagākos piemērus, un diemžēl gana ļaužu arī nomirstam.
Nu un līdz ar to viņas p.k. izpaužas, kā jau varētu sagaidīt, tajā, ka jebkuras tuvāko radu iesnas un klepus ir pamats apbērt viņus ar zālēm, un kolīdz mazbērniem kas nav kārtībā ar vēderu, ausīm vai jebkuru citu identificējamu vai neidentificējamu ķermenisko daļu, tā viņi jāsūta maksimālas drošības cietumāizmeklējumos.
Nu, godīgi sakot pārdomas par to radās cibas sakarā, kur arī, lūdzu neapvainoties, bet dažbrīd rodas iespaids, ka Dažs Labs jauks cilvēks tiktāl ir apgrozījies, šinī gadījumā visādu blēžu un kampēju aprindās, ka sācis ekstrapolēt savu pieredzi ar šo cilvēces daļu uz pilnīgi negaidītām sfērām. |