|
Kādreiz caur Skaipu varēja piekļūt jebkurai sava chata vēsturei (tur laikam varēja ieslēgt, ka glabā pats uz sava diska chatus), tagad tikai pēdējam mēnesim bez variantiem. >:( |
|
Vispār jau man arī laiks atzīties noziedzīgā nolaidībā.
Es ne tik vien nezinu, vai kāds mans radinieks nav bijis par ko sodīts.
Es par viņiem vispār neko gandrīz nezinu. Lai arī viņu ir kaudzēm.
Ne par vecāku daudzskaitlīgajiem brāļiem un māsām, ne par viņu bērniem (un tātad maniem brālēniem un māsīcām), kur nu vēl par attālākiem.
Nu tāds dzimtas atzars esam, kurā radi nekad manā apzinātajā mūžā nav figurējuši praktiski.
Atskaitot mātesmāsu, par kuru zinu tik, cik atceros no bērnības un kuru redzu aptuveni reizi gadā kādas minūtes piecas, kamēr apjautājamies kā otram klājas.
Un brālēnu, kas gadus 20 vecāks, un kuru esmu saticis reizes piecas, no kurām trīs -- bērēs.
Mani šī situācija nesajūsmina nebūt, bet tāda nu man bērnība ir bijusi un pieaugušā vecumā sākt čupoties ar galīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kas ir radi -- tas ir vilinoši dažkārt, bet realitātē nebūt ne īpaši viegli un, būsim godīgi -- ne arī šķiet ikdienā nepieciešams.
Godīgi sakot, es pat nezinu, vai mani brāļi gadījumā nav par kaut ko administratīvi sodīti. Jā, ja viņi būtu krimināli sodīti, to droši vien zinātu gan. No mammas. Par kuru gan esmu pārliecināts, ka viņa pēdējos gadus trīsdesmit ne par ko sodīta nav. Ja neskaita mūsu valsts pensijas, bet nu tā jau ir sodīti visi virs 60.
Bet īstenībā, lai arī saprotu, ka attiecībā uz radu nezināšanu esmu ciešā mazākumā (Latvija, kā zināms, ir pusfeodāla pusklanu sabiedrība), tomēr atļaušos domāt, ka par saviem radiem, ar kuriem nesatiekas regulāri un kuriem pats ar interesi neseko līdzi, un kas dzīvo citās pilsētās, neviens no arī stingrās tikumiskās līnijas bļāvējiem neko daudz _īsti_ nezina. Nu ir, piemēram, Rēzeknē jums brālēns. Bērnībā, pieņemsim, kopīgi ābolus zagāt. Bet tagad jau gadus desmit satiekaties uz dzimšanas dienām. Šibko daudz jau nu zināt par to, kas viņam tur notiek, kā tad.
Tā ka visa tā ļerināšana par to, kā māte var uzticēt bērnu zināmam izvarotājam ir ļoti paštaisni dīvaina. Protams. Ir pat ļoti iespējams, ka māte atsaldēta, bet tiklab var būt, ka neko nezināja. Nevis negribēja zināt, bet tiešām nezināja, ja iepriekšējie noziegumi nebija pastrādāti viņas paziņu lokā. Kā ir, to mēs nezinām, un droši vien arī neuzzināsim, ja mēdiji nepacentīsies vairāk kā parasti. |
|
|