|
Nepārzinu literatūras teoriju, bet esmu dzirdējis dažādus apgalvojumus, kas ar to varētu būt saistīti. Sākot ar to, ka pasaulē eksistē tikai seši stāstu sižeti un viss pārējais ir variācija par tēmu (piezīme sev: pārbaudīt, vai tās nebija vienkārši Vonnegūta antropoloģijas studiju atziņas), beidzot ar to, ka ir tikai trīs literārie žanri, visas pārējās deviācijas nav gana būtiskas, lai par tām runātu.
Jebkurā gadījumā eksistē tāds literatūras paveids kā pasakas. Kā jau daudziem, arī man bērnības būtiska daļa pagāja klasisko pasaku pasaules mistikā (cf: Plunts, J. et al). Nemaz nerunājot par "mazo" pasakām A3 formāta plānās grāmatās, lai atceramies vien "Brīnumzemes" sēriju un daudzas un dažādas (dažkārt šķietami sērijā saistītas) pasaku grāmatas — Īru tautas pasakas, Bretaņas pasakas, Lielbritānijas salu tautu pasakas un teikas. Starp citu, joprojām uzskatu, ka ļoti palīdz gūt iespaidu par attiecīgo tautu/kultūru, neskatoties uz XXI un to, ka liels vairums augšminēto salinieku nu jau aug uz Zvaigžņu kaŗiem (reveranss kautska virzienā).. Un, last, but not least, neaizmirsīsim satriecošo grāmatu "Stāsti par viltniekiem"[1], kas savā monumentālajā 500+ lappušu sējumā apkopoja Triksteru no visām pusēm (hello, Mr. Town, this is Mr. World).
( ... tālāk ... )
|
