|
Es tomēr kaut kā nevaru nomierināties par to pašu.
Jo, nav jau runa pat par kultūrvēsturi vai ko tādu - kā Vonnegūts reiz apsmēja ASV kompānijas par truliem nosaukumiem (atcerieties viņa sarunu ar šoferi uz kura kravas auto bija rakstīts "Piramīda").
Runa ir par to, ka tiklab kā nosaukums veido kontekstu (spilgtākais piemērs ar mākslu, kurā ik pa brīdim bez nosaukuma darbs nav vispār nekā ierakstāms), tā arī konteksts uzliek nospiedumu uz nosauktā atbilstoši šim nosaukumam. Jeb citiem vārdiem — как яхту назовешь, так она и поплывет. Un šeit pat nav jāpiesauc nekāda vārdu maģija, pilnīgi pietiek ar cilvēcisko faktoru. Piemēru ir kaudzēm, bet uzskatāmākais laikam ir - vai jūs liktu savam bērnam vārdu, kas ir tāds pats kā cilvēkam, kurš jums ļoti nepatīk?
Secinājums pagaidām vismaz ir sekojošs: uzmanīgāk tomēr vajadzētu ar nosaukumiem. Kultūras konteksts var cilvēku nospiest kā blakti. |