| 27. Septembris 2007 |
|
Hičkoks es esmu, Hičkoks.
|
| Of cabbages and kings (and princesses and frogs) | 10:51 |
|---|
|
Referējot uz oblicu, kas referēja uz shelly.
Visam ir sava cena. Var būt princese, var sisties pa nātrēm, bet tas viss tikai nozīmē, ka kaut kādas stipri noteiktas lietas mēs dabonam diezgan precīzi noteiktā veidā un kaut kādas nē (un kaut kādas vispār nedabūjam). Mēs esam sabiedrībā tomēr plus mīnus kā mušas dzintarā. Ja tu esi TĀDS, tad pret tevi izturēsies ŠITĀ. Ja esi princese, tad tāpēc ka tevi tā uztver. Un uztver tevi tā tāpēc ka tu uzvedies stipri noteiktā veidā. Un otrādi.
Katram gadījuma precizēju. Tas pilnīgi noteikti nav par to, kā vajag un vai būt tādam vai savādākam ir labi/slikti. Tas nav ne morāles ne ētikas jautājums. Ja cilvēku apmierina tas, kāds viņš ir un viņu neinteresē/nevilina kāds vēl viņš varētu būt, tad viss ir štokos. Divas dzīves taču nenodzīvot. |
| Par iepriekšējo, būtībā | 11:17 |
|---|
|
Freedom is the realization of our limits. |
|
Re: komentārs
Par multiplām personībām kā apkārtējās sabiedrības produktu jau varētu runāt stundām.
Tīri ērtības labad es pieturētos pie sadalījuma, ko definējis savulaik Ēriks Berns savā transakcionālajā (psiho)analīzē: Bērns, Pieaugušais, Vecāks mūsos.
Lai arī, jau tad kad viņš to rakstīja, viņš saprata, ka ir zināmas problēmas un bija spiests rakstīt par Vecāka-Bērnu mūsos utt. Viņam sanāca aptuveni tā:
(Vecāks(Vecāks-Pieaugušais-Bērns(...)))--(Pieaugušais)-(Bērns)
Kur rekursīvais Vecāks, protams, ir zināma summa no visiem mūsu senčiem un arī sabiedrības koncepcijas. Proti, zināmas paralēles ar Junga kolektīvo.
Bet jebkurā gadījumā, vai multiplu personību aizmetņi ir klasificējami ikdienā kā personības - nebūtu pārliecināts.
|
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}