|
Bet par dirižabļiem jau jūs nelasāt, vai ne? |
|
Ciba bija ierāvusies sevī - pirmspavasara depresija, - savā starpā runāja tie, kas viņu šad tad nāca apraudzīt.
Bet sajūta gaisā jau bija. Košajā sniegā, ko pēdējā laikā apspīdēja netveramā ziemas saule. Ieraksta loga tievajos melnajos sānos, publiskajā drošības izkritnē, pat lietotāju attēlos - kā jau sarežģītam organismam, cibai bija puspatstāvīgi orgāni, kas bieži pat nenojauta savu lomu un kopību.
Vēl nedaudz, un subjekta rinda apdrups, un no tās sāks spraukties ārā lunkani stiebri, daudzskaitlīgajās draugu lentēs iemetīsies pumpuri, un tad vienā rītā uzplauks pirmās pogas un pa nakti ieslēgts atstātais monitors no rīta pamodinās ar vieglu svaigu jauna pavasara smaržu. |