| 2. Februāris 2006 |
|
Ja man pilnīgi nejauši un satriecoši gadīsies atrast savu piezīmju grāmatiņu, kuru es rakstīju tāltālajos gados no 14-18 un pazaudēju pirms gadiem 5, lai arī zinu, ka kaut kur viņai jābūt, tad varbūt atradīšu arī, kas ir autors šim citātam, ko man (steidzos piebilst) uzjundīja atmiņā tīri cibiņa vārds, bet nekādi ne teksti:
- Nemuldi, nakts, tu tur nebiji klāt! |
| Effervescent liberation | 15:24 |
|---|
|
Par smiekliem (rakstīju kāreiz nesen referātu par asprātību latviešu kultūrā).
Atbrīvojošie smiekli, par kuriem tik ļoti labi savulaik rakstīja Bredberijs, ka tos varēja pilnīgi izjust.
Un smiekli, kas aizsargā, ļauj ignorēt un nonivelēt un izlikties, ka nav nav nav svarīgi, nē. Atbrīvojošo smieklu spoguļefekts. Izliekamies atbrīvoti, lai neredzētu sevi raudam?
Atšķirība ir apziņā. Vai smejoties apzinies, vai aizmirsti. |
|
Klasisks teātra apmeklētājs vīrietis, manuprāt, ir tips, kam sieva sasējusi kaklasaiti un aizvilkusi uz teātri aiz rokas, un viņa vienīgais prieks tur ir starpbrīdī bufetē izdzert 50 g.
Nē, mēs vienkārši tā maskējamies.
Kaut gan, ja padomā, kā es ikdienā skraidu apkārt... hmm, varbūt sākt nodarboties ar savu garderobi. Tikai slinkums.
Un tas atgādina, ka es neesmu 100 gadus bijis uz teātri, kaut gan pēdējo pusgadu domāju - hmm, a vispār būtu interesanti aiziet apskatīties, kas. Citādi pēdējais bija "Cilvēks, kas bija Piektdiena", kas man, Čestertonmīlim, ļoti patika. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |