| 28. Janvāris 2006 |
|
Nav tiesa.
Klusums nenogalina.
Klusums ļauj paskatīties un ieklausīties. Un neslēpties aiz aizgūtnēm aumaļām skriešus sagrābtām vārdu virknītēm, kas nodod, nedod un pasaka tik daudz, ka ar to vairs neko nevar iesākt.
Ja es baidos no klusuma, man ir iemesls - bailes ir tas, kas mani nogalina. Klusums pat vienatnē ir svarīgs. Bet divatā arī. Savā laikā un savā vietā.
Ja kur klusums ir lieks, tad tas ir nullītēs un vieniniekos. Tur klusējot, tevis nav. |
| Sense and sensitivity | 19:13 |
|---|
|
Dzīve kā es to tagad uztveru - balansēšana.
Ja reiz ir sācies pašrefleksijas process, tad to var nomākt tikai ar ļoti banālu secinājumu pašiegalvošanu vai nodzeršanos stīvam.
Pretējā gadījumā ir jāietur balanss starp tieksmi reflektēt (ko labprāt mēdz izmantot bailes, kas paralizē darbību sūtot tevi domāšanas mūžamežos) un tieksmi uzskatīt savas vajadzības par galīgi svarīgām.
Citiem vārdiem - tavs ķermenis ir daļa no tevis. But so's your mind.
Un dažkārt to balansēšanu tiešām var izjust - paveries ar aci un saproti, ka patlaban esi tieši labākajā vietā, un ka ceļi - lai arī tu vari izvēlēties jebkuru no bezgalīgi daudzajiem un skaistajiem - ir šauri (dēļ tā kāds tu esi) un zem tiem sākas lietas, kurās iekrītot tu mānīsi sevi eternāli (rīmējas ar "infernāli").
P.S. Mani pasūtīja. Reflektēju. :P |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |