|
Sakarā ar iepriekšējo un to, par ko runāja.
Jā, arī šad tad mēģinu, bet nespēju, iztēloties kādi mēs būsim ap 60. Nu, ja būsim vispār, protams. Kurš būs, kurš nē, bet tie, kas būs? Es nespēju sevi redzēt kā tipu, kurš pieceļas no rīta no gultas, uzvāra tēju/kafiju/auzuputru un pavada dienu blandīdamies pa Vērmanīti, spēlēdams šahu ar citiem tādiem pašiem, lai pievakarē atkleberētu mājās, izņemtu liekos zobus un tītos gulēt - pārāk noguris, lai dzīvotu, pārāk pieradis, lai nē(*)?
Protams, ir citi varianti. Insults, infarkts, kancers, kanclers. Pavadīt pēdējās savas paliatīvajā aprūpē? I'd rather be sailing (With blackjack. An' hookers)!
Bet es skatos, es skatos uz tiem, kas patlaban ir ap 60. Pārkaļķoti, pārņemti ar šejieni labākajā gadījumā, vai vienaldzīgi un lēni, bezgala lēni. Un es negribot aizdomājos par to, ka varbūt tas ir bijis laiks. Tāds laiks. Tādas iespējas. Tādi cilvēki. Sakiet, ko gribiet, jā, internets ir aizraušanās, jā, tur var pazust, katrs darot to, kas viņam tuvāks, tur var aizmirst par īsto pasauli un justies dažkārt pasargāts, ja ir tāda vajadzība.
Bet tā IR vieta, kur VAR dzīvot - daļēji, protams. Šādas vietas agrāk nebija. Līdz ar to es raugos nākotnē ar zināmu interesi.
*:
Now it's over I'm dead and I haven't done anything that I want (now it's over)
Or, I'm still alive and there's nothing I want to do. |
|
Es te protams atkārtojos, bet ļoti jau nu iepatikās:
"Jā... (pauze) un nē!" / A.Svece |