|
|
|
Decembris 11., 2014
16:13
saīsinātā Sprīdīša versija no 6 līdz 8 gadiem, to man aiz muguras šobrīd lasa
|
Decembris 9., 2014
Decembris 2., 2014
16:21
Priekš kam tad es strādāju- nospļāvos un nopirku baltu Esprit džemperīti. Humčikā, par eiro 25.
|
Novembris 23., 2014
09:42
Pamosties, kad piezvani.
|
Novembris 11., 2014
04:46
Vienā pusē šņākuļo bērns, otrā krāc kaķis, es jau stundu kā nevaru aizmigt, bezmiegs. Varētu lasīt, bet negribas slēgt gaismu. Tā nu blenžu logā, vēroju, kā pamazām kļūst gaišāks un skaitu garāmbraucošās mašīnas.
|
Novembris 7., 2014
11:37
vīri nozaga kasti šnabja, pārdeva par puscenu un naudu nodzēra.
|
Novembris 6., 2014
16:18
analītika ir mana kaislība un sīkumainība šoreiz ir tikai pluss. ja vien kā brīnums nogāztos kāds kolosāls un interesants pasūtījums, es tikai priecātos iegrimt darbā līdz visiem galiem, jo te nu ir tā vieta, kur mana galva atslēdzas liekajam.
|
Novembris 3., 2014
14:05
Kur lai noliek visu to, kas lieks un noliekams?
|
Oktobris 28., 2014
17:09
Varbūt uz visu vajag man skatīties tā- esmu stipra savā trauslumā?
|
Oktobris 27., 2014
10:19
domas ir lietas un lietas ir tikai redzamas domas.
|
Oktobris 24., 2014
11:09
dēlēna tēvs vakarnakt dzērumā esot teicis, ka Ernests paaugsies un tad viņš ņemšot dēlu pie sevis. tas tik būs varen interesanti!
|
Oktobris 22., 2014
19:05
Šodien bibliotēkā paņēmu grāmatu, kuru jau esmu izlasījusi. Neko neatceros.
Un aukle, jā. Jāmeklē cita un jāklausa intuīcijai taču.
Un ieskrēju teātrī pauzītē. Patīkami. Ir cilvēki, kuri mani tur gaida.
|
Oktobris 21., 2014
22:28
atgriezos darbā. gads un trīs mēneši pagājuši. es taču nemaz iedomāties nevarēju, ka esmu tik daudz aizmirsusi!!! viss jāmācās no jauna. briesmīgi. jāsāk lietot kādas ripas domāšanas procesu uzlabošanai. sēdēju un tirināju kājas, kā gribējās mājās. labi, ka lielākā daļa kolēģu aizgāja uz tikšanos ar Peteru, es paliku viena un aizlaidos 20 min pirms darba laika beigām. bērns pie aukles šodien sagaidīja mani bez asarām. paēdis. un zābakus jau bija uzvilcis. nevaru saprast, ko lai tādu jēdzīgu šovakar vēl padara. palasīt vai paadīt?
|
Oktobris 17., 2014
12:43
cik ļoti daudz kas kļuvis mazsvarīgs šī gada laikā.
|
Oktobris 16., 2014
22:57
Cik maz man vajag laimes sajūtai. Un cik maz tajā sajūtā, lai apjēgtu, cik vientuļa patiesībā esmu.
|
Oktobris 15., 2014
13:21
es galīgi negribētu kļūt par paranoisku un psihopātisku māti, tāpēc tagad cenšos visu tā mierīgi, bet laikam jau nav tas gadījums. vakar bērns bija otro dienu pie jaunās aukles. kad pārnāca mājās, atklāju bērnam skrāpējumus uz kakla un lielākus nobrāzumus uz krūšu kurvja. es parasti rīkojos un tikai tad domāju, tad nu nolēmu nekur neskriet un netrakot, bet šodien tā mierīgi aprunāties. un ko nu. aukle samulsa un samelojās. es gan nedomāju, ka viņa ir vardarbīga pret bērniem un gan jau ka ir bijis tā, ka viņa nepamanīja vai laikus nenoreaģēja uz notikušo. jo mans bērns nav traks, viņš neārdās un mantu kastēm neuzbrūk kā ienaidniekiem. un līdz šim ir bijis tā, ka ja viņam ko atņem, viņš necīnās, bet iet pēc nākamās mantas, un no bumbas nevar dabūt tādus zilumus.
un tagad man jāizdomā, kā rīkoties tālāk. turpināt vērot šo aukli, jo visādi izdevīgi? un bērnam viņa it kā patika. meklēt citu īsti vairs nav laika, jo jau pēc nedēļas man jāatsāk strādāt. omes un opji mums nav variants. nestrādāt un turpināt vēl auklēt dēlu pašai arī nav variants, jo nevaru to izdarīt finansiāli. vēl ir Alise, bet Alise ir draugs un draugus īsti nevajadzētu pīt iekšā tādās aukļu būšanās. ehh. sūdu būšana.
|
Septembris 30., 2014
20:42
tā nekad vēl nav bijis. man zūd saikne ar realitāti. rādās, ka ir pavisam sūdīgi. gribas piedzerties un visu pārējo, ko nedrīkst. nedrīkst, jo jābūt blakus, jo- realitāte vakar spēra savus pirmos soļus. arī tāpat, bez soļiem, jābūt blakus.
biju bibliotēkā. paņēmu četrus kriminālromānus, lai atslēgtos. realitāte pa to laiku priecīgs grauž ābolus ar visu mizu, aug un aug, kļūst par lielisku cilvēku, bet viņa mammai pa to laiku ir ļoti bail no dzīves un pavisam salauzta sirds. viņš šobrīd ir ļoti priecīgs un atvērts cilvēks. kā lai visu izdara tā, lai es nesabojāju viņam bērnību ar savu izkropļoto pieredzi?
|
Septembris 28., 2014
20:06
Un ko gan es cenšos piemānīt. Es skaitu stundas, līdz varēšu iet gulēt. Un tad skaitu stundas, līdz iemigšu. Es izslēdzu telefonam skaņu, lai nedzirdētu zvanu, kurš nebūs, jo pati aizliedzu zvanīt. Es negribu rītus, jo jāmostas. Kā pamostos, tā domas sāk virpuļot. It kā ar nakts murgiem nepietiktu, no tiem mostos baiļu pārņemta. Bet es taču esmu stiprs cilvēks, arī ar šo es tikšu galā.
|
Septembris 6., 2014
23:08
Esmu pateicīga par katru dienu, kurai pienācis vakars.
|
Septembris 3., 2014
00:00
Jau trešo dienu esmu savās mājās. Pašai pārsteigums, bet jūtos diezgan savākta. Pēc pēdējā nedēļā pārdzīvotā nedomāju, ka spēšu izturēt, bet tomēr turos. Vasara pagāja man blakus, kamēr es mēģināju atrast sev jaunu saturu. Neizdevās, varbūt ar nevajag. Kāzas izturēju godam, ziepes savārīju tikai nedēļu pēcāk. Nekas. Esmu zaudējusi kilogramus, bet tas nav nekas neatgūstams. Lai gan tas mani satrauc, tāpat kā pārāk zemā temperatūra un pašvērtējums. No rīta abi ar dēlu iesim uz tehnisko apskati.
|
|
|