|
|
|
Augusts 19., 2014
23:42
zaļa seja un zili riņķi zem acīm. tāda mana vasara.
piektdien būs draugu kāzas. viņi uz mani paļaujas, tic un mīl mani ar visu manu bēdīgo stāju. es negribu iet. ja tie nebūtu mani labie draugi, tad neietu gan. es negribu sevi grožos turēt un valdīties, es viņus ļoti mīlu, būs jāsaņemas. negribu samaitāt svētkus.
es gan nezinu, kā jūtas būrī iesprostots mežonīgs zvērs, bet būris man ir, mežonīgs prāts arī, un sprostā es esmu. pati, visa pati vainīga.
|
Augusts 8., 2014
01:37
Katram cilvēkam vajag vismaz vienu cilvēku, kuram var pateikt visu. Man pamatīgi paveicies, man tādi ir trīs. Uzklausīs, nepārmetīs, sapratīs.
|
Jūlijs 30., 2014
01:16
Kā tāds kārtīgs liepājnieks es tikai šovakar pirmoreiz iebridu jūrā, līdz kaklam, tik labi. Ūdens atkal mani atbrīvo. Kādu krietnu pusstundu abas ar krustmeitu brīvojāmies, aizmirsu par visu, tikai es un viņa, abas iedomu balerīnas izmirkušiem matiem uz pirkstu galiem. Viņa saka, ka man jāraksta, tie varētu būt tādi mazi mūsu stāsti.
Pēcāk virtuvē viņa saka mammai- ja tu tā neņemtos, tad par ko jūs abas runātu? Gudra viņa tāda.
|
Jūlijs 13., 2014
02:00
kamēr dēls guļ, es pārrakstu grāmatu (haltūra iegadījās), dzeru vīnu un pa kluso izlavos uz balkona uzpīpēt. man patīk.
vakar bijām pasākumā. es sajutos tik labi! publisks paldies un paldies, kurš drukātiem vārdiem ierakstīts grāmatā, es negaidīju, bet notika. aizsūtīju grāmatu opim, viņš bija tas, kurš man iemācīja mīlēt grāmatas un piedzīvojumus, ielika pamatus manai būtībai. es lepojos ar viņu, un tai pat laikā man žēl, ka man pietrūkst rakstīšanas talanta, viņš būtu pelnījis, ka par viņu uzraksta, mans klusais, nerunīgais, bet piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilnais opis, bagāts, jo dzīvojis pa īstam, izturējis visu, cēlies, cēlies, un piecēlis, no lēģera, no darba nometnes, no cietuma, no bada, no insulta un paralīzes, no bezcerības. viņš atrada spēku sevī. viņš ir lielisks. es klusībā ceru, ka manī ir kaut nedaudz no viņa, stiprā mana opja!
|
Maijs 22., 2014
21:04
Maijs, jopc. Ciest nevaru.
|
Maijs 17., 2014
00:47
Jau vairākas stundas zem logiem ālējas pusaudži. Niez mēle sarāt viņus, bet man kaunīgi. Ko es trakošu, nav jau diži par ko.
Vēl man ienāca prātā- viņu vecāki taču apmēram manā vecumā. Tad jau vēl jauni :-)
|
Aprīlis 25., 2014
22:06
Visiem grēciniekiem pēc nāves vajadzētu nonākt manā galvā, jo īstā elle ir atrodama tieši tur.
|
Aprīlis 10., 2014
18:49
Pēdējās nedēļas dzīvoju kā sasieta. Kad cenšos rīkoties, tad virves sāpīgi plēš ādu, es sastingstu un nevaru paelpot.
|
Aprīlis 2., 2014
15:46
es šonakt sapnī nomiru. iestūrēja šoferis mašīnu dubļos, dubļi mašīnu iesūca ar visiem mani un šoferi, un es nosmaku. tā pavisam vienkārši, sapratu, ka esmu mirusi un pārstāju elpot. droši vien kaķis bija uz sejas atkal uzlīdis.
|
Aprīlis 1., 2014
11:40
enerģija vairo enerģiju.
neesmu ieslēgusi Tv jau divas dienas, klausos vecos mūzikas krājumus.
jo es vairāk cenšos no viņa attālināties, jo biežāk viņš mani traucē. esmu pieburta, vai?
|
Marts 25., 2014
23:01
es varbūt kādreiz arī esmu bijis labs cilvēks. bet dzīvot tā arī neiemācījos.
|
Marts 17., 2014
Marts 5., 2014
23:15
vakar pieskatīju sešgadīgo krustmeitu. jau no paša rīta viņa paziņoja, ka es viņai šausmīgi patīkot, jo taisot visādus garšīgus ēdienus.
|
Februāris 28., 2014
14:48
no aizslēgta pagraba nozagti ratiem riteņi. jūtos kā paralizēta.
|
Februāris 23., 2014
16:08
logi vaļā. nevar saprast, kas tur lejā. runči plēšas, kaijas bļauj vai kāds bēbis raud, tādi nesaprotami tie trokšņi.
|
Februāris 20., 2014
16:24
pirms pāris nedēļām izbeidzās tosteris, nosprakšķēja, dūmi pa gaisu un viss. tad kordorā izsprāga spuldzīte. šodien sadega ūdens kanna. jāmeklē elektriķis? vai jāiet pie dziedniecēm, lai man noņem strāvojumu?
|
Februāris 18., 2014
16:02
mans ķermenis ir sasprindzis. pat naktī guļu ar uzrautiem pleciem un sakostiem zobiem.
man steidzami vajag darbu. tādu, ko varu darīt no mājām, kur daudz maksā un maksā aploksnē. man pietrūkst padoma.
|
Februāris 17., 2014
01:26
no sirsnīga līdz sirdīgam nav nemaz tik tālu.
|
Februāris 15., 2014
15:24
es nesaprotu, ko viņi pievieno tiem skudru pūžņa biezpiena sieriņiem tādu, ka esmu kļuvusi jau atkarīga! veselais saprāts atteicies un nu jau negausīgi apriju vienu pēc otra nedēļas normu...
|
Februāris 14., 2014
15:43
šodien bijām kanālmalā. tur, uz ezera pusi, tagad ir soliņš. kādu brīdi sēdēju un elpoju mieru, klausījos ledus knakšķus. mums pievienojās krievu tautības kungs ar savu kundzi un vēlāk arī pavecāka dāma ar baltu sunīti. raiba kompānija. ar sunīti padraudzējos, ar dāmu aprunājos, bēbis saldi čučēja un krievu pārītis savā starpā čubinājās. un sazin no kurienes sāka velties migla. tāda smaga sajūta, kā velk pie zemes, kājas tādas lielas liekas, bet labi tā. nav ko vienmēr lidināties iedomu mākoņos.
|
|
|