"muļķīgas bērnības traumas un ļoti gribējās kādam būt vajadzīgai" - o jā, to mēs pazīstam gluži labi. un stulbākais ir tas, ka reizēs, kad īpatnis saņemas izpīties no šī iemesla dēļ kultivētām neveselīgām attiecībām, bērnības traumas sāk dīkt jo skaļi, sak, "a kā tu tagad dzīvosi, vai manu, vai?", un beigu beigās tiltu jaukšana tiek atlikta atkal uz nezināmu laiku.

(Reply to this) (Thread)

es šitā velku jau divus gadus. tie varēja būt arī skaistākie mani dzīves gadi, tad man sanāķ dusmas pašai uz sevi un es kaut kā tieku galā. un tad viņš piezvana ar žēlu balstiņu un es esmu tai grāvī atpakaļ. neesmu iemācījusies vēl bez viņa dzīvot. un tā mīlestība ar nekur man pret viņu nav pazudusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm. un ko darīt ar visām kopīgajām lietām, attiec. cilvēka iesisto nagliņu sienā, pasākumiem, kas turpinās tikai tāpēc, ka reiz kopā iesākti... kaut kas sevī jānokillo, lai varētu tam pārkāpt.

(Reply to this) (Parent)