Man gan nav lielas pieredzes šajā ziņā, bet es domāju, ka arī ikdiena var būt laimīga, kaut arī poētiskā puse tad atkāpjas ēnā. Man arī agrāk likās, ka gribu šausmīgi romantisku un skumju mīlas stāstu, bet tagad, pati brīnos, gribas, mierīgu kopābūšanu ar otru cilvēku.
Un vispār, ja cilvēks tik izmisīgi grib būt mīlēts, gadās, ka tad, kad tevi tiešām mīl, tu saproti, ka nemaz neproti ļaut sevi mīlēt, tu vienkārši nezini, ko iesākt, un bēdz, kad notiek tas, pēc kā esi ilgojies. Nu, man tā ir bijis. Un tas ir pasmagi.

(Reply to this)